Šodien stāsts būs par Benedikta  vai Lielo kukaiņu dienu, kuru atzīmē 21. martā, arī par Gada kukaini - jāņogu raibeni.  Marts ir pavasara saulgriežu mēnesis -  mostas viss dzīvais, saules stari silda aizvien stiprāk, lāstekas kūst un burbuļojošas tērcītes jautri čalodamas vēsta par pavasara tuvošanos. Tomēr laiku pa laikam  ziema vēl uzjundī asa vēja, slapja sniega vērpetes un  tad negribīgi atkāpjas. Pēc astronomiskā kalendāra iestājas pavasaris. Senie latvieši martu dēvēja par sērsnu jeb sērksnu mēnesi un pavasara atnākšanu  sauca par Lielo vai Atmodas dienu, to stingri noteica pēc Saules gaitas. Mūsu senču šī laika svinamās dienas  ir cieši saistītas ar dabas atmodu un pavasara darbiem. 25. februārī atzīmēja viena no astoņām kukaiņu dienām - Matīsa dienu, kad kukaiņos pēc ziemas miega rodas jauna dzīvība. Matīss ir  kukaiņu aizbildnis un  patrons. 17. martā svinēja Ģertrūdes dienu, tā ir viena no galvenajām Kustoņu dienām arī bišu pamošanās diena, kad dravnieki izslauka bišu stropus un gatavojas medus vasarai. Arī 21. marts ir viena no Kustoņu dienām -  Benedikta diena, to dēvēja arī par Bindus, Bimbuļu, Binduksi vai Matiņu dienu. Šajā dienā no ziemas miega turpina mosties  dzīvnieki, izņemot lāci, tas  tik apveļas uz otriem sāniem un guļ tik tālāk. Bindus iezīmē tārpu, skudru un citu kukaiņu mošanos, kuri to vēl nav paspējuši izdarījuši līdz Ģertrūdes dienai. Kā jau kukaiņu dienā – arī šajā dienā neko nedrīkstēja nest mājās ne malku, ne žagarus, mūsu senči uzskatīja, ka tie var pārvērsties par čūskām. Benedikta dienā veica dažādus rituālus. Pirms saules lēkta lopiem noslaucīja muguras, lai vasarā kukaiņi nemoka un pret ziemeļu pusi izslaucīja kūti, lai tajā mušas nedzīvotu. Rīta agrumā avotā mazgāja seju, lai gaišs vaigs un mundrs prāts līdz nākamajiem pavasara saulgriežiem.

Kad Benedikta diena aizvadīta termometra stabiņš pakāpies virs +10 grādu atzīmes, strauji sāk kust atlikušais   marta sniegs, tas ir laiks, kad   mēs varam ieraudzīt vienu no visbiežāk  Latvijā sastopamajām dienas tauriņu sugām – jāņogu raibeni. 

Tauriņš ir laimīgi pārziemojis kādā koka dobumā, mizas spraugā vai malkas šķūnītī un līdz ar pirmajām siltajām dienām priecē mūs ar savām košajām krāsām.  

Šogad šis raibais lidonis ir iekļuvis Gada kukaiņa godā. Gada kukainis ir viens no  Latvijas dabas simboliem, ko kopš 1999. gada izvēlas Latvijas Entomoloģijas biedrība.

Kukaiņu pētnieki skaidro, ka šī suga šogad izvēlēta par godu Latvijas valsts simtgadei. Jāņogu raibenis ir vidēja izmēra (spārnu pletums 4 līdz 5 cm), tipisks raibeņu dzimtas pārstāvis – oranžu spārnu virspusi, kas klāta ar vairāku melnu plankumu rakstu. Aplūkojot tauriņu tuvāk, kļūst redzama viena no jāņogu raibeņa galvenajām atpazīšanas pazīmēm - īpatnēji izrobotā spārnu forma. Tauriņa pakaļspārnu apakšpusi rotā balts plankums "C" burta formā. Savukārt romiešu ciparu pasaulē ar burtu "C" apzīmē skaitli 100. Tātad - jāņogu raibenis ir īstens simtgades tauriņš!

Arī šajā pavasarī simtgades tauriņu katrs no mums var  sastapt visdažādākajos biotopos, arī dārzos un citās cilvēku apdzīvotās vietās vai to tuvumā, bet visbiežāk mežmalās, upmalās un krūmājos, kur aug iecienītākais tauriņa kāpuru barības augs – parastais apinis.  Ticējums vēsta, ja pavasarī pirmo ierauga raibu tauriņu, tad būs raiba vasara, gaidāmi dažādi piedzīvojumi un patīkami pārsteigumi.