Nedēļas nogalē leļļu kino klasiķim Arnoldam Burovam, kuru pieņemts dēvēt arī par latviešu animācijas tēvu, paliktu 102 gadi. Tieši viņš bija viens no animācijas aizsācējiem Latvijā, kura uzņemtās animācijas filmas ir iekļautas kultūras kanonā. Savas dzīves laikā Burovs uzņēmis teju 40 leļļu filmas un saņēmis Triju Zvaigžņu ordeņa apbalvojumu un „Lielā Kristapa” balvu par ieguldījumu Latvijas kino.

Arnolda Burova uzņemtās filmas vienmēr bijušas spilgtas un autorības apzīmogotas, bet viņa rokraksts — īpašs un atpazīstams. Viņa vadībā bija ielikts spēcīgs pamats leļļu filmu skolai, kas eksistēja vairākus gadu desmitus. Taču Burovs vēl pirms Rīgas kinostudijā 1964. gadā tika nodibināta leļļu filmu uzņemšanas grupas, jau tad viņš bija atzīts leļļu teātra mākslinieks.

Viņa filmas galvenokārt raksturoja gan savdabīga leļļu plastika, kas saglabājas itin visos viņa darbos, kaut arī mākslinieki laika gaitā mainījušies. Tāpat drosmīgi tuvplāni, izsvērtas un sarežģītas mizanscēnas un daudzfigūru kompozīcijas. Taču būtiskākais elements Burova filmās ir pašas lelles, kuras kļūst par emocionāliem, individuāliem un niansētiem raksturiem.

Pirmā viņa vadībā uzņemta filma tapusi 1966. gadā leļļu filma "Ki-ke-ri-gū", kas bija balstīta uz latviešu tautas pasakas motīviem. Tāpat arī daudziem labi zināmais „Si-Si-Dra” jeb „Sivēns sivēna draugs” 1977. gadā, kas ir stāsts par labām manierēm. Daudz Burovs savās leļļu filmās izmantojis arī klasiskus literārus latviešu un pasaules darbus: "Dullais Dauka" (pēc Sudrabu Edžus darba motīviem, 1968), "Vanadziņš" (pēc Viļa Lāča stāsta motīviem), "Kozete" (pēc Viktora Igo romāna "Nožēlojamie", 1977) un daudzus citus.

Nenoliedzami Viļa Lāča "Vanadziņš" ir viens no izteiksmē lakoniskākajiem un spēcīgākajiem A. Burova uzņemtajiem darbiem. Filmas darbība piedalās trīs galvenie varoņi - mazais puika Vanadziņš, viņa rotaļbiedrs kaķēns un zēna tēvs, kurš bija zvejnieks. Talantīgais dramatisma meistars līdz pārdzīvojumu saviem varoņiem panāk ar atturīgu, ziemeļniecisku krāsu gammu, kas spēj radīt nabadzīgas zvejnieku būdiņas atmosfēru, izceļot arī jūras un zvejnieku ikdienas skarbumu, kas vienā dienā pāraug  nenovēršamā traģēdijā. Zēna tēvs kādu dienu nepārnāk mājās no jūras.

Leļļu filma "Vanadziņš" ar savu vizuālo izteiksmi iekļaujas arī pagājušā gadsimta 70. — 80. gadu latviešu tēlotājmākslas tradīcijā, taču unikālākais gan šai, gan arī daudzām citām Burova filmām — tas ir emocionālais piesātinājums un raksturu niansētība, kāda tiek panākta ar it kā šķietami "nedzīvām" lellēm.

Īpašu nozīmi A. Burova uzņemtajās filmās ir mūzikai, viņam sadarbojoties ar tādiem māksliniekiem kā Imantu Kalniņu — "Vanadziņā" un Raimondu Paulu — "Sapnī", "Pēdējā lapā" un citās filmās. Tieši šī emocionālā ietilpība un mākslinieciskais blīvums Arnolda Burova darbus padara par unikālu latviešu kultūras mantojumu.

Lai uzburtu šī leģendārā dramatisma meistara klātbūtnes sajūtu – piedāvājam noklausīties fragmentu no radiouzveduma Viļa Lāča stāsta „Vanadziņš”, kurā galvenajā lomā iejutusies patiešām unikālas balss īpašniece Vera Singajevska.