Ziemassvētku zeķe šodien ierakstīta mūsu Ziemassvētku stāstu kalendārā. Latvijā šī tradīcija nav sena, taču popularitāte strauji pieaug. Leģenda vēsta, ka reiz Ziemassvētku vecītis gribējis iepriecināt kādu nabadzīgu ģimeni un pa skursteni iemetis naudu. Pie kamīna žāvējušās bērnu zeķītes, kuras tad Ziemassvētku rītā bijušas pilnas ar zelta monētām. 

Šī prieka pilnā ziņa strauji izplatījusies pa visu pasauli un cilvēki, gaidot pārsteigumu un ticot brīnumiem, karina zeķes ne tikai pie kamīniem, bet arī pie durvīm un logiem. Un kā gan citādi! Ne visās mājās ir kamīni un skursteņi, bet logi un durvis ir pilnīgi visur. Kādreiz bērniņi piekāra Ziemassvētku vecītim un viņa rūķiem redzamā vietā savu zeķīti, to, kuru vakarā novilka no kājiņas, tomēr ar laiku viss mainījās un radās pat īsta Ziemassvētku zeķu mode. Kādas tik veikalos nav nopērkamas Ziemassvētku zeķes, pat katrs savu var uzrakstīt uz zeķes malas! Tomēr taisnības vārdā jāsaka, ka zeķes skaistumam un lielumam nav nozīmes. Arī vārdu nav vajadzības uz zeķes rakstīt, jo gan jau Ziemassvētku vecītis zinās kuŗš dāvanas nopelnījis. Mūsdienās gan bērni, gan pieaugušie Ziemassvētku zeķes kar visu decembri, ne tikai Ziemassvētku vakarā, un zeķēs arī pa laikam kaut ko arī atrod. Ne velti saka, ka Ziemassvētku laiks ir brīnumu pilns!