Ja cāļus skaita rudenī, tad labākos skaņu ierakstus pārskata gada nogalē – un rezultātu pasludināšana tuvojas. Ieskats Latvijas mūzikas ierakstu gada balvas Zelta Mikrofons vēsturē tapis par godu pasākuma 25. jubilejai. Gadu laikā šis sarīkojums kļuvis par vienu no prestižākajiem mūzikas notikumiem Latvijā, ko ar nepacietību gaida mūzikas autori, izdevēji, izpildītāji un klausītāji. Un vairāk nekā 20 gadus tiek pasniegta arī balva par mūža ieguldījumu Latvijas mūzikas industrijā, šoreiz to izpelnījusies bērnu vokālā studijas „Knīpas un Knauķi”. "Zelta Mikrofona" rezultātus uzzināsim ceremonijā 16. martā.

Pirmoreiz Latvijas mūzikas izdevniecības savu gada ražu kopīgi izvērtēja 1996. gadā. 30. decembrī savus labākos mūziķus godināja  firmas "Kadiķis", "Gailītis G", "Radio SWH L&M Ieraksti", "Studija Mix", Latvijas Radio, "MAPL" un "Mikrofona ieraksti" – uzvarētāju vidū bija Aivars Lapšāns, Kaspars Dimiters, "Mazā Ģilde", "Menuets", "Tranzīts", Raimonds Pauls un Daniels Rēbuss ar MC Šmitu, kuru albums "Manis nav mājās" izrādījās veiksmīgākais Gailītis G produkts.Kasešu tirāžas tolaik sasniedza pat 30 tūkstošus, un togad uzvarētājus noteica saskaņā ar komerciālajiem panākumiem.

1997. gadā Latvijas mūzikas ierakstu Gada Balva notika pēc jaunas formulas, kas tiek īstenota joprojām, proti, dažādu izdevēju ieraksti tika vērtēti dažādu žanru nominācijās – deju dziesma un albums, labākais šlāgeris un šlāgeralbums un tā tālāk. Īpaši tika izdalīta arī nominācija klasiskās jeb akadēmiskās mūzikas albums, un nomināciju klāsts, protams, laikam ritot, arvien papildinājās. Turpmāk skaņu ierakstu vērtēšanai tika uzaicināti  profesionāli žurnālisti, mūzikas speciālisti, sabiedrībā autoritāras personības un Latvijas mūzikas biznesa pārstāvji. Laika gaitā mainījās ceremonijas nosaukums – sākotnējam "Mikrofona ierakstu Gada balva" sekoja “Mūzikas Ierakstu kompāniju Gada Balva, bet kopš 1998. gada tika lietots  - “Latvijas Mūzikas Ierakstu Gada Balva. 2014. gadā pasākums ieguva jaunu identitāti – Zelta Mikrofons, nezaudējot savu būtību – žūrijas komisijas vērtējumu dažādās kategorijās.

Kopš 1996. gada tiek pasniegta arī speciālbalva – Vecais Zaldāts. Tās saņēmēji bijuši komponisti Uldis Stabulnieks, Elga Igenberga, Raimonds Pauls, Boriss Rezņiks,grupas Menuets, Jumprava. Kopš 2001. gada lietots nosaukums – par mūža ieguldījumu Latvijas mūzikas industrijā. Balvas ieguvēji bijuši komponisti Imants Kalniņš, Gunārs Freidenfelds, Aleksandrs Kublinskis, Mārtiņš Brauns, skaņu režisori Aleksandrs Grīva, Jāzeps Kulbergs, Kārlis Pinnis, mūsu mūzikas zvaigznes Margarita Vilcāne, Ojārs Grinbergs, Viktors Lapčenoks, Alnis Zaķis, Austra Pumpure, ansamblis Čikāgas piecīši, bērnu vokālā ansambļa "Dzeguzīte" vadītāja Daila Martinsone un citi.

2021. gada pavasarī bērnu vokālā studija «Knīpas un Knauķi» svin 50. jubileju. To dibinājusi dziedāšanas skolotāja un kordiriģente Irēne Veinberga, un ar savām atmiņām par to raidījumā dalās viena no pirmajām "Knīpām" - tagadējā Latvijas radio kora dziedātāja, Latvijas Lielās mūzikas balvas ieguvēja, soprāns Ieva Ezeriete:

"Knīpas man nāk līdzi visu mūžu. Agrākos laikos mani ļoti atpazina autobusos, trolejbusos, Dziesmu svētku laikā: „Jūs taču esat tā Ieviņa no „Knīpām”, kas dzied „Ko tu proti?” Ilgi rakstīju šo ansambli arī savā CV.

Kad man bija četri vai pieci gadiņi, aizgāju uz Skolotāju namu, kur dejoju kolektīvā „Dzirkstele”, vēlākajā „Zelta sietiņā”, to vadīja Baiba Šteina. Kad pāris gadus biju nodancojusi, bija jāpiedalās valstiski svarīgā pasākumā Kijevā. Daudz dejotāju nevarēja braukt, kādi seši pārīši. Izdomāja, ka vajadzēs arī kādus dziedātājus. Lai nebūtu jāņem līdzi lieki braucēji, atnāca skolotāja Veinberga uz mēģinājumu un pārbaudīja, kā mēs, meitēni, dziedam. Tā Kijevā, 1971. gada pavasarī gan dancoju, gan dziedāju lielajā Maidana laukumā. Es dziedāju dziesmu „Mēs bijām trīs māsiņas”, tā arī sākās. Rudens pusē sāka veidot vokālo studiju. Es biju pirmā, skolotāja Veinberga atveda meitenītes no savas skolas.”

Ansamblis Ievai, tolaik Piliņai, paņēma ļoti daudz laika, mūzikas skolā viņa tā arī neiestājās, taču balss skološanā pietika ar Irēnes Veinbergas metodiku. Viņa uzskatīja, ka bērnus nedrīkst „pārdziedināt”, mēģinājumu nebija pārspīlēti daudz pat pirms atbildīgiem koncertiem. Ieva ir pirmā no „Knīpām un Knauķiem”, kas 1974. gadā tika pie ierakstu studijas mikrofona.

„Viņa bija īsta skolotāja, par tuvu, uz „tu” nedrīkstēja. Mūs mīlēja, bet bija ļoti stingra, blēņas nepieļāva. Atceros arī tādēļ, ka man patika, kā viņa pucējās, kā ģērbās, atceros skaistās kleitas un brīnišķīgās brošas. Kad vajadzēja kaut kur braukt, vienmēr perfekta – arī to no skolotājas Veinbergas varēja mācīties.”

Knauķu vokālajā studijā nebija daudz, viens no pirmajiem – Kaspars Tīmanis – mācījās Jūrmalas mūzikas skolā, kļuva par grupas „Labvēlīgais Tips” trombonistu, dziedātāju, kas piedalījās arī Eirovīzijas projektā „Bonaparti LV” un solo ieskaņoja „Knīpu un Knauķu” laikā ieskaņotā Zigmunds Lorenca cikla tituldziesmu „Ceļadziesma sienāzītim”.

„Dzīvoju Jūrmalā, mamma mani aizveda uz ansambli, tā arī no pieciem līdz trīspadsmit gadiem nodziedāju, ar nelielu pārtraukumu. Bija otrs puisis Mārcis Mūrnieks, tādi divi, vismazākie. Notiek koncerts, visi stāv kājās, bet mēs ar Mārci sēžam – un mums neko nevar padarīt, visiem smiekli! Pirms mēģinājumiem vienmēr bija balss iesildīšanas. Un man palikušas vislabākās atmiņas no tiem laikiem…”

„Knīpu un Knauķu” repertuārā daudz dažādu autoru mūzikas, kopā pa 50 gadiem izdoti vairāk nekā trīsdesmit ierakstu albumu. Šogad klajā nāks arī vokālajai studijai veltīta biogrāfiska grāmata.

Attēlā: Ieva Ezeriete (Piliņa) Latvijas televīzijā