Ja pie mikrofona ir Normunds Jakušonoks, tad labs garastāvoklis garantēts – ar šādu pārliecību Normundā klausāmies jau vairāk nekā 30 gadu, un ne tikai grupas „Labvēlīgais Tips” koncertos, bet arī ar aplausiem sveicot duetu „Karakums”, uznācienu „Dziesmu duelī” vai Jakušonoka solokoncertos. Mūziķis, pareizāk sakot, cilvēks – orķestris, kas no galvas zina vairākus tūkstošus latviešu dziesmu no pirmā līdz pēdējam pantiņa, 6. jūnijā nosvinēja 55. jubileju, un tai par godu apciemoja Latvijas radio 2.

„Kā es smejos, esmu 1970. gada modelis, kā automašīnām, tāpēc arī saviem jubilejas koncertiem devu nosaukumu – NJ1970. Gribētu sev tādu automašīnas numuru, un mašīnu man bijis daudz, pie desmit, pat neesot tiesībām.”

Normunds ir no skolotāju dinastijas, viņa mamma bija skolotāja, viņas vecāki, arī Jakušonoks, ko daudz nezina, ilgi strādājis skolā, arī par skolotāju, 15 gados tiekot pat līdz direktora vietnieka amatam. Darbagaitas viņš skolā sāka jau 16 gadu vecumā kā fizikas laborants.

„Esmu dzimis skolotājas un strādnieka ģimenē, tiesa, tēvs arī kļuva par skolotāju – mācīja darbmācību. Un es mācījos gan par fizikas, gan latviešu valodas skolotāju, mūzikā gan nē – tur man ir tikai bērnu mūzikas skola.”

Pēc mammas iniciatīvas mazo Normundiņu aizveda vispirms uz dārziņskolu, kur no piecu gadu vecuma zēns mācījās spēlēt čellu. Liels instruments, nebija, kas izvadā, un pēc diviem gadiem Jakušonoks iestājās Rīgas 4. Bērnu mūzikas skolas klavieru nodaļā, kuru beidza ar izcilību. Tāpat kā vidusskolu, kur zelta medaļas saņēmējam plaši atvērās augstskolu durvis. Savukārt skatuves pieredze kopš 12 gadu vecuma iegūta VEF kultūras pils bērnu vokāli instrumentālajā ansamblī „Rondino”, kuru vadīja Igors Jakovļevs.

„Mums ieaudzināja skatuves kultūru, bija vokālais un pat deju pedagogs. Tur pirmoreiz iepazinos ar spēlēšanu kopā ar pūšamajiem instrumentiem, kā ansamblī tiek sadalīti pienākumi, kā notiek mēģinājumi. Sastāvs bija liels. Kur vajadzēja, gāju bez baiļu – diezgan atvērts bērns, gatavs viskautkam.”

„Rondino” Normunds dziedāja, spēlēja, ko deviņdesmitajos turpināja darīt Mazās ģildes deju grupā, kurā dziedāja Kristaps Streičs, līdz 1992. gadā izveidojās „Labvēlīgais Tips”. Jakušonoks nenožēlo, ka nestudēja mūziku. Viss, kas darīts, pēc tam ir atsaucies pozitīvi, piemēram, latviešu valodas studijas vai fizika, pateicoties kurai mūziķim attīstīta praktiskā un tehniskā domāšana. Ir arī ieraksts vēsturē, ka Normundam Jakušonokam ap 1990. gadu vajadzēja kļūt par karavīru ansambļa „Zvaigznīte” vadītāju, no kā viņš veiksmīgi paguva izvairīties, tāpat kā no karadienesta.

„Esmu apjautis, ka manā dzīvē kā upe plūst, nav laika noņemties muļķībām, viss plūst pa posmiem, katram seko nākamais.”

Ar pūlēm Normunds atcerējās pirmās dziesmas sacerēšanu 10 gadu vecumā, kad skolas pasākumam viņš sacerēja dziesmu „Māla velniņš” ar tēta vārdiem. Bija iecere dziesmu atskaņot 50. Jubilejā, kuras svinības izjauca kovida pandēmija, bet, piemēram, savas kompozīcijas – ap 300 dziesmu, tāpat kā savu plašo repertuāru latviešu estrādes žanrā. Bez dziesmu kladēm, viss ir atmiņā, arī gadskaitļi.

Varbūt par lielāko skatuvi mūžā Jakušonokam kļuva tenoru sekstets „Bonaparti.lv”, ar kuru Normunds 2007. gadā piedalījās Eirovīzijas dziesmu konkursā, bet viņš neatsaka uzspēlēt dejas arī klubā „Vecrīga”.

Par godu jubilejai Liepājas "Pegaza pagalms" 27. jūlijā aicina uz īpašu vakaru – Normunda Jakušonoka monoizrādi “NJ1970”.

Un, piemēram, šajā jūnijā mūziķa rekords būs četri koncerti dienā, jo viņam patīk dziedāt, muzicēt, patīk šis darbs, kuram viņš velta sirdi un dvēseli, arī divsimto reizi vienu un to pašu dziesmu dziedot ar pilnu atdevi:

„Man visa dzīve ir tāds liels un apjomīgs darbs. Jā, darbs ir tas, kas dara tevi laimīgu, jo pēc koncerta cilvēki, viņu sejas un tie pateicības vārdi dod to laimes sajūtu. Tas laikam ir augstākais, ko var vēlēties – lai cilvēkiem labs prāts. Un miers virs zemes.”