Dziesminieks Gunārs Meijers uzskatīja, ka talants ir tikai 10 procentu no profesionālās sagatavotības. Pārējos deviņdesmit iegūstam ar mācībām un fanātisku darbu. „Mūzikas vecmeistari dažreiz saka tā: jaunībā muzicēt var ar spēku, bet vecumā klausītāju pozitīvās emocijas jāiegūst ar meistarību,” lasāms Gunāra memuāru grāmatā „Lāčplēša ielas meitene jeb Latvijas šovbiznesa nezināmās aizkulises”. Tajā aprakstītas viņa gaitas kopš pasaulē nākšanas 1958. gada 21. martā līdz 1993. gadam, kad Meijers debitēja „Mikrofona” aptaujā ar savas karjeras lielāko hitu „Meitene”, kā arī turpmākie piedzīvojumi mūzikā un ārpus tās. Pirms gada Gunārs šķīrās no šīs pasaules, tad nu uz viņa 65. jubilejai veltīto raidījumu bija jāaicina Meijera draugi un kolēģi – mūziķi Normunds Jakušonoks, Gints Žilinskis un Ivars Auzāns.

Normunds Jakušonoks ar dziesminieku bijuši astroloģiskie dvīņi, kas izrēķināts pēc dzimšanas datiem – viņiem bija līdzīgas muzikālās gaumes, abi bija krodzinieki, aizrāvās ar hokeju, pavadot sportistus un līdzjutējus svarīgās spēlēs un pat ārzemju braucienos, pirmais šāds brauciens notika pirms piecpadsmit gadiem:

„Ar savu ģitārīti viņš varēja spēlēt gan autobusā, gan kapos vai uz ledus makšķerējot. Manā izpratnē viņš bija praktiskais dzejnieks. Daudzi no mums nodarbojas ar praktiskām lietām, bet dvēselē jūt mākslas pavedienus. Gunārs prata apvienot sevī vienkāršo cilvēku ar Mākslinieku ar lielo burtu – šāds salikums ļoti piesaistīja jebkura vecuma cilvēkus, arī draudzīga attieksme pret cilvēkiem,”

uzsvēra  Normunds, kuru Gunārs nosaucis par savu labāko draugu.

Mūzikā Gunārs Meijers izglītojās paša spēkiem, augstās skolās nebija gājis, toties labprāt mācījās pie visiem ar mūziku saistītiem cilvēkiem, kas bija gatavi dalīties zināšanās. To apjomīgais saraksts publicēts dziesminieka grāmatā, viņu vidū bija arī pianists Gints Žilinskis, kas piedalījās pēdējo Gunāra albumu ieskaņošanā, protams, viņa koncertos, no kuriem pēdējais notika Ogrē par godu 60. jubilejai:

„Man ļoti patika viņa dziesmas, tās ir melodiskas un tautai ļoti mīļas, arī daži izcili hiti. Gunārs bija viens no ražīgākajiem, lielākajiem mūsu dziesminiekiem, pats rakstīja arī tekstus, ne tikai melodijas. Man bija interesanta pirmā uzstāšanās ar Gunāru, viņš mani uzaicināja uz savu krodziņu, kuru bija nesen dibinājis, un ierosināja visas zināmās latviešu dziesmas uzspēlēt rokenrola stilā. Toreiz spēlēju pie Pita Andersona, varbūt viņam likās, ka māku tikai rokenrolu. Kopš tās reizes sadarbojāmies divdesmit gadus”.

Līdzīgi Ginta vectēvam, komponistam Arvīdam Žilinskim arī Gunāra Meijera daiļradē galvenais ir melodija. To vairums ātri iespiežas atmiņā, kas noteikti ir svarīgi klausītājam. Dziesminieks melodijām pierakstīja akordus, ieraksta procesā aranžēšanas smagumu uz saviem pleciem iznesa pieaicinātie mūziķi. Gunāra pamatinstruments bija akustiskā ģitāra, kuras spēle apgūta paša spēkiem. Meijeru kā ģitāristu, savukārt, savos ierakstos pieaicināja Normunds Jakušonoks, tā ieskanējusies arī grupas „Labvēlīgais Tips” dziesmās:

„Vienu lietu gan es viņam iemācīju - ballē dziedāt bez lapiņas priekšā. Ja tu zini materiālu, tas atbrīvo jebkuru mūziķi, tad tu vari to dziesmu iznest, jo zini, par ko tu dziedi – to labi var aiznest līdz klausītājam. Ja dziedi no lapiņas, lasi tekstu, tad grūti koncentrēties uz pārējo. Sākumā Gunāram līdzi bija dziesmu klades, pagāja laiks, līdz varēja atrast vajadzīgo dziesmu. Bet viņš vienmēr bija gatavs mācīties, ko arī veiksmīgi darīja.”

Plašais draugu loks bija saistīts ar Gunāra galveno ienākumu avotu – bārmeņa darbu, jo mūzika viņam bija tikai vaļasprieks. Tādējādi iepazīts daudz mūziķu, kas uzstājās izklaides vietās, tā arī kļuva iespējams Meijera pirmo dziesmu „Meitene” ierakstīt kopā ar izciliem profesionāļiem – Eduardu Glotovu, Aivaru Hermani, Raimondu Macatu un Māri Briežkalnu Latvijas radio studijā četru stundu laikā. Par šo darbu Gunārs toreiz šķīrās no 350 latiem, un dziesma ieguva balvu – „Mikrofona” aptaujas 1993. gada spožākā debija!

„Ja viņam bija ko teikt, Gunārs atrada, kā to izdarīt. Bārmeņa profesija sniedza iespēju tikties arī ar labiem biznesa cilvēkiem, kam bija iespēja viņa muzikālās ieceres finansēt. Gunārs centās vienmēr panākt to, ko iecerējis, man prātā bieži dzirdētā frāze: „man ir plāns”, un visam pamatā bija paša uzņēmība. Kad klausījos pirmoreiz dziesmu „Meitene” radio, man noskrēja šermuļi – sapratu, ka te būs!”

Piebilda Normunds Jakušonoks, atgādinādams par to, ka Gunārs bija ļoti aktīvs makšķernieks un labprāt stāstīja makšķernieka stāstus ne tikai par zivju izmēriem, bet dzīves atgadījumiem kopumā, sajaucot kopā fantāziju un īstenību. „Kas Meijeram jauns?” šādam jautājumam parasti sekoja aizraujošs Gunāra stāsts.

Pēc dziesmas „Aizved mani uz savām mājām” ieraksta Normunds kopā ar otru fona vokālisti Daigu Petkēviču toreiz visi trijatā ar Gunāru, klausoties ieskaņojumu, esot sēdējuši un raudājuši. Pašiem bija sajūta, ka sasniegts viss, kas bija iecerēts:

„Gunāra mūzika bija tautiska, šlāgeriska, īsta popmūzika. Varbūt viņš vienu laiku mētājās mūzikas stila izvēlēs, sapņoja kļūt par rokeri, nopirka melnu ādas mēteli. Tad ilgi diskutējām par šo tēmu, kamēr viņš atgriezās pie savas akustiskās ģitāras.”

Ginta Žilinska ieskatā Gunāra Meijera dziesmas bija ļoti krāsainas, tajās varēja izspēlēties blūzu vai rokenrolu atbilstoši stilam, arī šlāgeri:

„Bija dažas ļoti nopietnas dziesmas, kurās viņš ņēma ļoti sarežģītus akordus, vietām pat uz džezu – es pat pabrīnījos. Viņš man uzrakstīja arī regtaimu, lai varu izspēlēties klavieres, un tā bija dziesma „Tas nevar būt”.”

Dažkārt Gintu Žilinski, spēlējot ar Gunāru Meijeru atpūtas centrā „Lido”, aizstāja akordeonists Ivars Auzāns, kas kopā ar dziesminieku pavadījis daudz gan darba, gan atpūtas stundu. Viņa ieskatā nozīmīgākā Meijera dziesma ir „Manai tautai”, kura iederētos uz Dziesmu svētku koncerta skatuves un ir ieskaņota kopā ar kori. Gunāra dziesmas skanēs arī hokeja fanu sniegumā, protams, koncertos, kā arī Latvijas radio 2.