Apjomīgs dalībnieku klāsts 14. maijā piedalīsies šogad mūžībā aizgājušā komponista Jura Kulakova piemiņai veltītajā koncertā „Sirds kā pērkondārds”. Viņu vidū, protams, būs grupa „Pērkons” ar solisti Ievu Akurateri, kā arī Ivara Cinkusa vadītais vīru koris „Gaudeamus”, ilggadēji Kulakova radošie partneri. Ar viņiem saruna par Jura mūziku, neparasto personību, dzīvi bez Kulakova paša, toties ar viņa skaņdarbiem.

Vai Juris bija cilvēks-pērkondārds, ja jau viņa piemiņai drīz pēc liktenīgā 12. februāra tika ieskaņota dziesma ar šādu nosaukumu, kas tagad likta koncerta nosaukumā?

„Viņš bija neprātīgi nevaldāmi viesuļvirpulisks, arī ļoti mīļš. Ik pa brīdim ieslīga sapņainā frustrācijā. Mēs ar viņu bijām kopā tūkstoš gadu, tāpēc labi zināju, ka viņš vienā mirklī var uzvirmot kā orkāns. Un spēlējot taustiņus, viņš izstaroja veselīgu ārprātu. Cilvēks – notikums,”

uzskata Ieva Akuratere. Cilvēki iedvesmojās no Jura Kulakova talanta, enerģijas un ekspresijas. Juris savulaik izteicies, ka viņam liela garīga tuvība bijusi ar dzejnieku Eduardu Veidenbaumu, kura dzeja iedvesmojusi ne vienu vien skaņdarbus. Līdzīga saikne ar komponistu, protams, bija gan Ievai, gan Ivaram:

„Bijām daudzus gadus pazīstami. Pat grūti atcerēties, kad bija sākums. Viens no radošajiem sākumiem bija „Mateja pasija”, kur Zigis Muktupāvels dziedāja Evanģēlista lomu. Kaut kādu iemeslu dēļ viņš to pārtrauca, tad Juris zvanīja man.”

Ivars Cinkuss dziedāt sācis triju gadu vecumā, sekoja dārziņskolas kora klase, J. Vītola Latvijas mūzikas akadēmija, un kordiriģēšanas jomā viņš kāpis visaugstākajā kalnā līdz Dziesmu svētku virsdiriģenta tribīnei. Dziedāts Kaspara Putniņa grupā, trio Šmite, Kārkle, Cinkuss, vīru vokālajā ansamblī "Daile". Savukārt astoņdesmitajos Cinkusu solista darbam uzrunājusi ne viena vien rokgrupa, tostarp „Vecās mājas”, par kuras atgriešanos Ivars priecājas.

„Esmu dziedājis visu, ko var iedomāties. Ar Ievu, „Pērkonu” esmu dziedājis daudz, arī Jāņa Lūsēna „Mistēriju par sapni un mīlestību” tepat Doma laukumā. Devām latvju tautai sapratni par to, ka jābalso par iestāšanos Eiropas Savienībā. Ieva bija māte – Latvija, es, kā parasti, ļaunais spēks – Sapņu žņaudzējs.”

Ivars jau kā puika ļoti cienīja Juri, Ievu, „Pērkonu”, pienāca laiks, kad šos ļaudis viņš iepazina radošās attiecībās, kad elki kļuva par kolēģiem. Ar Kulakovu kopā Cinkuss darījis daudz ko – spēlējis, dziedājis, ārdījies, iedzēris nedaudz alu vai vīnu.

„Par Veidenbaumu… Man bija sajūta, ka gribu, lai vīru koris noskan kopā ar „Pērkonu”. Teicu Jurim, ka vajag lielformāta darbu. Viņš piekrita, un sākās mokpilns process. Viņš pārtaisīja jau esošas dziesmas, sacerēja jaunas, līdz 2008. gadā tapa kantāte „Mīlestībā viļņo krūts”, protams, ar Veidenbaumu. Tas bija sadarbības sākums viņam ar kori „Gaudeamus”.”

Uz skatuves Ieva un Ivars satikās jau minētajā Mateja pasijā, kur Akuratere atveidoja Augšāmcelšanās eņģeli. Sekoja kantātes „Mīlestībā viļņo krūts” un „Sarkanais vilciens” ar Pētera Aigara vārdiem – 24. martā notika tās pēdējais atskaņojums, kurā atkal sadziedājās Ieva un Ivars:

„Šogad kantāte izskanēja īpaši skaudri, daudz cilvēku raudāja, mēs visi bijām tik nopietni, ka pēc tam nespējām īsti apkampties. Jurim ir lieta, ko klasikā dēvē par vāgnerismu – viņa frāze ir ļoti dzīva, savā mūzikā viņš klausītāju iesaista šajā notikumā, izdzīvojot tēmu, par ko viņš rakstījis.”

Protams, Jura Kulakova aiziešana mūžībā ir liels trieciens grupas „Pērkons” mūziķiem, ieskaitot Ievu, jo koncertu bija daudz, bet grupas dalībnieki limitēja šo tuvību.

„Es ļoti izsēroju laiku pēc Jurīša aiziešanas, un tā ir godīga un kārtīga tradīcija, ka jāsēro. Lūdzos par viņu, un man atmiņā, ka pirms gada citā saulē aizgāja Jura mamma. Un bērēs katoļu priesteris postulēja, ko Juris pēc tam atkārtoja no skatuves: „Kāda jēga cilvēkam būt laimīgam, ja viņš nesaprot, ka viņš var būt bezgalīgi laimīgs vienmēr?” Šī transformācija iet uz gaismu, mīlestību, Dieva patvērumu, un Juris bija ļoti ticīgs cilvēks.”

Ivars vēl nav pieradis pie domas, ka Jura nav – visriņķī plakāti ar viņa seju, aicinot uz koncertu. „Tik vitāli dzīves baudītāji nemirst,” uzskata Cinkuss, kurš par draugu tagad domā daudz biežāk nekā tad, kad Kulakovs bija dzīvs.