„Man nav nekādu īpašu noslēpumu, es vienkārši dziedu,” tā par savu balsi savulaik izteicies aprīļa jubilārs, dziedātājs, vijolnieks, dziesmu autors, grupu „Zodiaks” un „betbet” dalībnieks – Zigfrīds Muktupāvels, kura profesiju sarakstā ir arī – aranžētājs, producents, radio un TV raidījumu vadītājs. Varētu teikt, ka par dziedātāju viņš kļuva laimīgas sagadīšanās pēc, jo, mācoties Liepājas mūzikas vidusskolā, sapņoja par vijolnieka karjeru.

Šogad aprit apaļi 40 gadi, kopš Liepājas teātrī uzvestajai Jevgeņija Jevtušenko poēmai „Māte un neitronbumba” par mūzikas autoru kļuva Jānis Lūsēns, kurš aicināja uzvedumā iesaistīties Zigfrīdu, protams, kā vijolnieku. Šis un tas bija jānodzied, un tā Krimuldā 1965. gada 11. aprīlī dzimušais mūziķis pievienojās Lūsēna grupai „Neptūns”. Turpmākajos gados Zigfrīds nodziedājis daudz Jāņa Lūsēna un citu autoru skaņdarbu, taču nopietni dziedāt viņš tā arī nav mācījies. Arī ģitārspēle apgūta paša spēkiem, klavierspēle – mūzikas skolā, un savas instrumentālista iemaņas Muktupāvels demonstrējis mūzikas namā „Daile” vairākos monokoncertos - viens no tiem skanēs tieši 11. aprīlī:

„Es savas jubilejas nekad neesmu svinējis un arī šoreiz nesvinu, tie ir komersanti, kas izmanto šo gadskaitli. Jau kovida laikā iecerēto koncertu neesmu veidojis kā jubilejas programmu, tai nav sakara ar piedzimšanu vai citām personīgām lietām.”

Kopš agras bērnības Zigfrīds interesējies par mūziku, augām dienām klausījās radio un labi atceras, kur un kā pirmoreiz dzirdējis Raimonda Paula „Mežrozīti”, kuru izdevās vēlāk pašam ieskaņot kopā ar „betbet”. Savu mīlestību pret latviešu estrādi Muktupāvels atspoguļoja projektā „Gūtmans”, kas izdeva albumu, sniedza koncertus.

Pēdējos gados Zigfrīds cītīgi vingrinājies vijoļspēlē, to dara vairāk nekā divas stundas dienā, taču zēnībā pēc mammas ierosinājuma iesāktās mācības Siguldas bērnu mūzikas skolā viņu nesajūsmināja.

„Skolā direktore Aina Salmane man prasīja, kādu instrumentu es gribu spēlēt, un tā kā vecākie radinieki mani bija izgaismojuši ar bītliem un citiem mūzikas dieviem, teicu, ka gribu ģitāru. Komisija, protams, iesmējās un teica, ka spēlēšu vijoli, kas esot kas stipri līdzīgs.”

Par spīti tam, ka mācības gāja, kā pa celmiem, mainījās vijoles skolotāji – kopā četri, Zigfrīds iestājās Cēsu mūzikas vidusskolā cerībā, ka mācīsies pie Romāna Villeruša. Tā nenotika, kas bija zināma iekšēja vilšanās.

„Turpmākie trīs gadi noslēdzās ar pavēli pie ziņojumu dēļa, ka esmu atskatīts. Mamma un tētis ļoti cīnījās, bet – ko tur var noganīt. Jā, patstāvīgu dzīvi esmu sācis piecpadsmit gados.” 

Uz Liepājas mūzikas vidusskolu Muktupāvels devās „Līvu” mūzikas ietekmē vienlaikus ar savu studiju biedru Ikaru Ruņģi. Jau Cēsīs Zigfrīds bija muzicējis Ivara Rutmaņa vadītajā rokgrupā, taču īpašu skatuves vilinājumu viņš nesajuta: „parasto muzikantu dzīvesveids, piektdien bankets, sestdien, svētdien – kāzas. Kāda tur skola, liekaties mierā!”

Liepājā jauneklis vijoļspēli mācījās pie Irinas Mitjaginas, deportētas uz Latviju no Sibīrijas, viņas dzīvesbiedrs bija Ludvigs Bertovskis, kas kļuva par nozīmīgu Zigfrīda mūzikas pieredzes skolmeistaru.

„Man bija periodi, kas spēlēju vijoli četrpadsmit stundas dienā. Direktors Vikmanis pateica, ka varu uz skolu nenākt, lai tikai spēlēju. Mūsdienās tas ir nereāli. Klasiskā vijole man bija viss, biju pārliecināts, ka iešu uz konservatoriju.”

Pavadījis ne vienu vien jauku dienu Toma (Tomasa Kleina) būdā, padarbojies Durbes kultūras nama ansamblī, Muktupāvels kļuva par vijolnieku Jāņa Lūsēna ansamblī, tolaik „Neptūns”, vēlāk Jāņa Lūsēna grupā un „Zodiakā”, Zigfrīds sāka dziedāt, ko darīja arvien plašākā mērogā. Viena no virsotnēm bija Līkcepures loma rokoperā „Lāčplēsis”, kam sekoja virkne lomu vēl vairākos muzikāli skatuviskos uzvedumos. Spilgtākā, protams, bija Dzejnieks rokoperā „Kaupēn, mans mīļais”.  Dziedāta arī Jura Kulakova, Valta Pūces, citu autoru, protams, Raimonda Paula mūzika. Muktupāvels kļuva par muzikālo producentu muzikālās poēmas „Meža gulbji”  ierakstā, izpildot arī dziesmu par veco zābaciņu. Ar Maestro notika kopīgi koncerti, izdots albums, un jau kopš 1991. gada līdztekus solodarbībai Zigfrīds bijis ansambļa „betbet”  dalībnieks.

„Sākumā bija grūti dziedāt, un man pašam bija pārsteigums par uzreiz gūto atzinību, piemēram, labākā dziedātāja diplomu Talsu estrādes svētkos. Savus ierakstus baigi nekrāju, neesmu arī sociālo tīklu lietotājs. Pēc LAIPA datiem manu ierakstu skaits pārsniedz tūkstoti. Bet savas darba gaitas sāku kā pastnieks.”

Vieni no pēdējiem Zigfrīda studijas ierakstiem ir Lolitas Vambutes jaunākās dziesmas ar Mirāžas džeza orķestra pavadījumu, bet „dzīvajā” viņu varēs dzirdēt, piemēram, 8. jūnijā, Latvijas radio 2 30. jubilejas koncertā Dzintaros.