Varbūt arī nebūs diža un svinīga koncerta, tomēr šo dziedonis Andris Daņiļenko sauc par savas 65. jubilejas gadu. Dzimšanas diena svinama 12. februārī, kad Andri sveiks paši tuvākie, bet, ja gribas aiznest kādu puķi, to droši varēs darīt 8. martā, kad Daņiļenko būs viens no dalībniekiem koncertā „Tik dēļ jums, daiļās dāmas” VEF kultūras pilī. Savā radošajā mūžā Andris apdziedājis visdažādākās tēmas, ieskaitot mīlestību, bet, pirmkārt, dzimteni Latviju un tās skaistumu. Starp citu, Daņiļenko vecāki iepazinās un iemīlējās izsūtījumā, kur arī pasaulē nākusi viņa vecākā māsa.

Andris koncertos ne tikai dzied, bet labprāt arī uzspēlē ģitāru, kas viņam nākusi līdzi kopš 9. klases Ugāles vidusskolā:

„Es visu laiku mācos, jo, kā teica viens no maniem dzīves skolotājiem Edmunds Freibergs, dzīves jēga ir sevis pilnveidošanā. Nu jau man ir veselas trīs ģitāras, labprāt uzspēlēju arī brīvajā laikā, saprotot, cik daudz vēl nezinu.”

Andra bērnībā Ugāle bija mazs ciems, tās skola bija ar sporta novirzienu, un arī Daņiļenko meta, lēca, visvairāk skrēja. Tad  skolā uzradās puisis Jānis no Talsiem, kas spēlēja ģitāru. Tās skaņas burtiski apbūra jaunieti, izveidojās neliels skolas ansamblītis:

„Man ļoti patika koris, dziedāšanas stundas. Atceros, kopš bērnības uz jumta, pieslējies pie siltā skursteņa dziedāju tautasdziesmas skaļi, jo neviens apkārt neklausījās. Skatījos mākoņos un dziedāju pilnā balsī – man ļoti patika.”

Tad Jānis Andrim parādīja pirmos ģitāras akordus, un muzikālais talants dziedātājam nāk no mammas tēva, vectēva Jāņa Gulbja Ugālē, kas spēlēja ģitāru. Arī tēvs bija ļoti muzikāls – pa pusei ukrainis, pa pusei rumānis – dziedātājam vēl ir kontakti ar brālēniem un no tēva droši vien mantots arī temperaments, kuru Daņiļenko burtiski dažas sezonas paguva likt lietā Operetes teātrī. Viņam jau tur bija iedalīta galvenā loma mūziklā „Cilvēks no Lamanša”, kad 1989. gadā uz radio jauno dziedoni paaicināja Raimonds Pauls. Andris debitēja Maestro Ziemassvētku programmā un drīz vien tika pieņemts par štata solistu.

„Kas to zina, kā ir labāk, liktenis zīmē pats savas līnijas, bet es uz Operetes skatuves jutos kā zivs ūdenī. Tas pēkšņi pārtrūka, jo radās iespēja strādāt radio.”

Tā kā ugālietis par vienīgo vietu, kur „piesieties”  pie mūzikas, atrada Rīgas kultūras darbinieku tehnikumu, Andris tur iestājās, lai apgūtu pūšamo instrumentu un estrādes orķestra diriģenta specialitāti. Mācījās dziedāšanu pie Maigas Grietēnas, kopā ar Aivaru Brīzi 80. gadu sākumā sāka dziedāt Salacgrīvas estrādes ansamblī „Barometrs” Inrigo Arāja vadībā, ar panākumiem piedalījās republikāniskajās skatēs, festivālos.

„Tehnikumā pavadītie gadi deva spērienu uz priekšu, ka jāattīsta balss, jāiet tālāk studēt. Bet no tehnikuma mani iesauca armijā, nezinu, kas man uznāca, pēc trim mēnešiem pats aizgāju un pieteicos, sanāca smags dienests tankistos. Nācu atpakaļ un varēju visā garumā mācīties. Abi ar Aivaru Brīzi mūsu kursā bijām trombonisti, arī tagad gammu mierīgi nopūstu.”

Uz Salacgrīvu bija jābrauc divreiz nedēļā, turklāt vēl jāmācās, un katru nedēļas nogali koncerti. Dziedātājs brīnās, kā jaunībā varējis tik daudz paspēt, ieskaitot divus gadus konservatorijas sagatavošanas kursos, pirms uzsākt mācības augstskolā:

„Gāja jau visādi, bija priekšmeti, kas krita uz nerviem. Bet bija brīnišķīgi pedagogi: Irēna Jasliņa, koncertmeistare Vilma Cīrule, ar ko mācījos kamerdziedāšanu.  Pēc trešā kursa balss ir tāda, ka var saprast, kur startēt un kur labāk nē, konservatorijas beigšanas programma bija atvieglināta no operas, vairāk uz kamermūziku.”

Līdztekus akadēmiskajai balss skološanai Daņiļenko kopā ar kursabiedru Andi Pētersonu iesaistījās koncertprogrammā „Še, kur līgo priežu meži” ar mūžzaļām, iepriekš aizliegtām latviešu dziesmām kā arī Eduarda Rozenštrauha sacerējumiem. Kopā ar radio orķestri Aļņa Zaķa vadībā notika 50 koncertu ar šo repertuāru. Pēc tam arī nāca uzaicinājums no Raimonda Paula – piedalīties Ziemassvētku programmā. Septiņos darba gados Latvijas radio Andris ieskaņojis daudz dažādu autoru skaņdarbu, arī vairākas operešu ārijas, un nozīmīgs posms bija sadarbība ar Radio bērnu vokālo ansambli „Dzeguzīte”, ar kuru notika ne tikai koncerti, bet arī koncertturnejas.

„Laika trūkuma dēļ laikam nepiedalījos, kur vajadzētu piedalīties, piemēram, „Mikrofona” aptaujā. Vēl deviņdesmito gadu vidū daudz uzstājos ar Cēsu grupu „Sveiks”, kas aizņēma daudz laika – piecus gadus.”

1991. gadā izdota baritona pirmais albums – skaņuplate „Staburadze”. Kopā Daņiļenko diskogrāfijā ir 10 albumu, lielākoties ar R. Paula dziesmām, pēdējais – „Meitenei ar sārtām lūpām” bija Māra Lasmaņa un Normunda Beļska dziesmu ieskaņojumi 2017. gadā.

„Ir arī kasete ar Ritu Trenci – Aivara Šica dziesmas „Ziedošās dienas”, uzstājāmies arī, piemēram, brīvdabas estrādēs. Arī pērn sanāca sadarbība, kad Rita prezentēja savas divas grāmatas, es piedziedāju klāt Imanta Skrastiņa dziesmas. Varēja redzēt, ka cilvēkiem patīk.”

1994. gadā Daņiļenko sāka pedagoga gaitas: vispirms vakara mūzikas skolā „Rīdze”, kur viņam pievienojās Vilma Cīrule, tad dibinot pats savu vokālo studiju „Vivo”. Andris strādājis arī Rīgas Kultūras skolā, kopš 2001. gada mācīja dziedāšanu Nacionālā teātra aktieriem. Pašlaik pieredzējušais dziedonis pasniedz dziedāšanas mākslu praktiskās estētikas skolā MJC:

„Skolniekiem saku taisnību: nedomājiet, ka kāds ieliks zelta rīklīti, tas ir mūsu abu kopīgais darbs.”