Rīgas bulvāru restorāni un ostmalas krogi, žilbinošas korporāciju balles un tirgus Daugavmalā – no tik atšķirīgām vietām 20. gadsimta 30. gados plūda samērā līdzīga mūzika, kuras galvenais uzdevums bija izklaidēt. Aizgājušo laiku noskaņas savā daiļradē atdzīvina kapela „Hāgenskalna muzikanti”, kas dibināta pirms 25 gadiem. Tās dalībnieki ir Zane Kriumane (vijole) un Rolands Zelčs (akordeons), kā arī Sandra Lipska (cītaras) un Ilmārs Pumpurs (kontrabass, mandolīna), divi muzikāli pāri, un visi arī dzied. Varbūt visvairāk un skaļāk tieši Ilmārs, kas atnāca ciemos uz Latvijas radio 2, lai kā pieredzes bagāts etnomuzikologs pastāstītu par kapelu muzicēšanas tradīcijām, paša rīkoto festivālu „Dzīvā mūzika” un 20. aprīlī VEF kultūras pilī gaidāmo „Hāgenskalna muzikantu” koncertu ar īpašiem viesiem.

Ilmāram kopš bērnības ir bijusi interese par dažādiem mūzikas instrumentiem, bija ģimene draugi, kur skanēja mutes harmoniku spēle, bet pagrieziena punkts bija iesaistīšanās folkloras kopā „Dandari”:

„Tad sapratu, ka šī tēma mani interesē padziļināti. Tai mirklī, kad mani tur ievilināja padancot prieka pēc, zināšanas nebija lielas, taču pamatā bija profesionāla muzikālā izglītība, un mani drīz uzaicināja pievienoties muzikantu pulciņam. Tad aizgāja tālāk interese par to, kādi instrumenti spēlēti tajā laikā, kad tika dejotas tradicionālās dejas – ne tikai akordeons un cītara, bet arī ermoņikas.”

Pirms pievērsties etnomuzikoloģijai Ilmārs Pumpurs Latvijas mūzikas akadēmijā studēja dziedāšanu.  Pašlaik viņš specializējies jaunāko laiku instrumentālajā tautas mūzikā un daudz darbojies praktiski popularizēdams un mācīdams tradicionālo instrumentu spēli.

„Vēl no vecā pirmskara muzikantu slenga nāk apzīmējums dūru jeb mažora cītara. Izjaucām ne tikai to, nonācām līdz īpatnējam instrumentam – cimboles, un esmu viens no mandolīnas spēles pionieriem – šī kultūra bija ļoti attīstīta pagājušā gadsimta 30. gados.”

Ilmāru darboties mudināja apziņa, ka ļoti maz zinām par pagātnes instrumentiem, un šī kļuva par viņa etnomuzikologa specialitāti. Pētītas arī sabrukušas kokles, jūsmojot par latviešu meistaru meistarību – latviešu būvētais instruments varbūt pat bija skanīgāks par vācu meistaru darinājumiem.  Pateicoties šai interesei, radās sajūta, ka ar kapelai tradicionāliem instrumentiem drīkst spēlēt arī citu repertuāru, kas atrodams vecmāmiņu dziesmu kladēs.

„Mēs, „Hāgenskalna muzikanti”, esam entuziastu kopiņa, un pamatsastāvs mums nav mainījies instrumentu salikuma ziņā: vijole, kontrabass, akordeons un dūru cītara, šobrīd jau pašu būvēta. To spēlē mana dzīvesbiedre Sandra, ar kuru kopā esam biedrība „Skaņu māja” izveidotāji. Tās rīkotajos kursos mēs piedāvājam pieaugušajiem bez kādām priekšzināšanām apgūt dažādu instrumentu spēli, ko piedāvā tautas mūzikas repertuārs.”

Kaut gan nosaukumā ir vārds Hāgenskalns, jo, veidojot ansambli, Ilmārs ar Sandru tur dzīvoja un turpat, Zeļļu ielā notika „Dandaru” mēģinājumi. Kapelas patiesā mājvieta ir kultūras centrs „Iļģuciems”, kur novembrī tiks svinēta patiesā 25. jubileja, to rēķinot kopš pirmā koncerta datuma.

„Lūkojoties uz kapelas repertuāru, jūtams, ka tā attīstībai ir senākas saknes – senajās ziņģēs ir ietekmes no 19. gadsimta vācu, austriešu, arī krievu mūzikas, kas saplūst kopā. Šajā tradīcijā iekļāvās 30. Gadu latviešu autori, kas sāka rakstīt sadzīves mūziku, ietekmes avots bija arī skaņuplates. Ikdienā, protams, nekur nebija pazudušas tautasdziesmas, kas vienmēr atrodamas „Hāgenskalna muzikantu” repertuārā. Tas ir plašs, un spēlējam to, kas pašiem patīk. Ja cilvēki mācās spēlēt cits no cita, tā ir tradīcija”

Kapela ieskaņojusi trīs albumus, no kuriem jaunākais „Kādēļ jūs prasiet” tiek izdots tieši par godu 25. jubilejai  - tajā dzirdamas vairākas Alfrēda Vintera dziesmas, arī jaunlaiku sacerējums „Tikai no tevis nav vēstules” un instrumentāls skaņdarbs „Šugarbušs” – no Dienvidāfrikas uz Eiropu atceļojis, savu nosaukumu ieguvis par godu ziediņam, kuru tālienē zēns dāvina sev simpātiskai meitenei.

Ar savām interpretācijām „Hāgenskalna muzikanti” muzicējuši Latvijā, pabijuši tuvākās un tālākās ārzemēs. Koncertos mūziķus viegli atpazīt pēc greznajām dāmu cepurēm un koncerttērpiem, kuri veidoti pēc Rīgai raksturīgā jūgendstila modes paraugiem, un pa šiem 25 gadiem viens tērpu komplekts ir novalkāts.

Ilmārs Pumpurs bija gatavs izskaidrot, kādas muzikālas vienības drīkstētu pretendēt uz kapelas nosaukumu – Dziesmu un deju svētku gadā tiek rīkots Latvijas kapelu maratons, un pirms 5 gadiem vienam no tiem tika izveidota kapela „Ziņģes brāļi”. Viens no tās dibinātājiem Mārtiņš Ruža īsā telefona sarunā komentēja sava ansambļa darbības principus, arī tā repertuārs balstīts 20. gs. 30. gadu mūzikā, kuru pagājušā gadsimta 70. Gadu beigās vēl padomju laikā augšāmcēla Ogres kapela „Ornaments”, savukārt strēlnieku dziesmas savā repertuārā iekļāva Valkas pilsētas kapela „Bumerangs”. Pašlaik atlasi uz Dziesmu un deju svētku maratoni izturējuši 60 kolektīvi, kuru instrumentārijs ir dažāds:

„18. gadsimta otrajā pusē Centrāleiropā veidojās parādība, kuru mūs pazīstam ar apzīmējumu „prāģeri”. Būtībā tās bija kapelas, kuru raksturīgais instrumentu salikums nāk no Čehijas, kur Prāga ir jaudīgs mūzikas izglītības centrs. Tās bija klejojošas ebreju tautības kapelas, kuru stils uzslāņojās aristokrātijas mūzikas tradīcijām – viena, divas vijoles, cimbole, kas transformējās par cītaru, basa vijole jeb kontrabass, kam eleganti pielīmējās klāt plēšu ermoņika, kas skaisti iekļaujas stīgu sastāvā – lūk, klasiskais, akustiskais kapelas sastāvs. Tagad neiedomājami sastāvi uzdrošinās sevi saukt par orķestriem, līdzīgi ir ar kapelām.”

Etnomuziklogs Ilmārs Pumpurs apņēmies cīnīties pret ģitārām mandolīnu vietā un basģitārām, kas dažās kapelās aizstāj kontrabasu. Pēc viņa domām, pašlaik apzīmējumu „kapela” lieto tie, kas atskaņo mūžzaļo melodiju repertuāru, un tas skanēs arī 20. aprīļa koncertā, bet ne tikai tas! Programmu kuplinās viesmākslinieki Anatolijs Danilāns un Lorija Vuda, „Čikāgas piecīšu” dalībniece, kas telefona sarunā pastāstīja, ka ar prieku piekritusi nodziedāt dažu dziesmu, kuras nebija svešas arī trimdas latviešu sabiedrībā.

Gan jau būs pa kādam nedzirdētam skaņdarbam, neizpaliks deju priekšnesumi, atgādinot, ka šīberēšana pirms 100 gadiem skaitījās neglīta dejošana, un pianista Riharda Plešanova interlūdijas, kā arī aktiera Zigurda Neimaņa atraktīvais stāstījums par Rīgas dzīvi pirms 100 gadiem. Tikmēr Ilmārs Pumpurs jau domā par kārtējo tautas mūzikas festivālu „Dzīvā mūzika”, kas pērn bija veltīts mutes harmonikām, ļaujot tajā savu meistarību demonstrēt arī Latvijas radio 2 ziņu redaktoram Gunāram Jākobsonam.