1993. gadā dibinātā Agra Semēvica un Modra Skaistkalna apvienība „100. Debija” pamatoti saukta par vienu no populārākajām grupām 90. gadu Latvijā. Pēc septiņus gadus ilgas darbošanās tā no skatuves aizgāja, bet pēdējos gados Agris nu jau viens pats organizējis „100. Debijas” renesansi.  Lai vingrinātos, šovasar viņš  kā viesmākslinieks uzstājās apmētam desmit grupas „Tranzīts” koncertos – kopā ar Ralfu Rubeni, grupu „Mixeri” un Normundu Pauniņu tika sarīkots liels koncerts Lielvārdē septembra beigās. Nu uz koncertšovu „90.tie” Semēvics ielūdz 14. oktobrī Valmierā – sava koncerta daļa būs atvēlēta gan Agrim, gan Ralfam Rubenim un „Tranzītam”. Pēc koncerta sekos dejas ar DJ Agri Semēvicu un 90. gadu mūziku. Kur slēpjas šī gadudesmita dziesmu pievilcība? Vai 90. gadi bija skaisti, vai šausmīgi? – par to saruna raidījumā.

Ralfa Rubeņa un Alda Zaļūkšņa apvienība „PEA” uz lielās skatuves debitēja 1994. gada festivālā „Sinepes un Medus” Madonā, netālu no Ralfa dzimtās Stāmerienas:

„PEA jeb feniletilamīns ir  saīsinājums - viela, kas izstrādājas cilvēkam smadzenēs tad, kad viņš ir iemīlējies. Jā, ideja skaista, bet skan briesmīgi. Kad bija gatavs albums, izdevējs lika grupas nosaukumu nomainīt. Palikām pie Alda dziesmas „Tranzīts”. Kad ar Aldi izšķīrāmies un paliku viens, gribēju būt Ralfs Rubenis, bet izdevējs nepiekrita.”

Pretēji Agrim, kas deviņdesmitos nosauca par foršu laiku, Ralfam šis gadudesmits licies briesmīgs nabadzības dēļ, ko juta lielākā daļa Latvijas iedzīvotāju. Toties valdīja absolūta brīvība:

„”100. Debijai” sintezatoru nopirka firma, maksāja 1300 Ls. Tas bija tas, pēc kā tiekties. Sēdēju koncertā un siekalojos, skatoties uz viņu aparatūrām. Man, savukārt, sintezatoru nopirka tētis. Aizņēmās naudu…”

Ralfs mācījās klavierspēli Gulbenes mūzikas skolā, bet visu laiku galvā spēlēja sintezatoru. Braucot autobusā uz stundām, prātoja, ko darīs bass vai bungas, un arī turpmāk veidoja mūziku pēc dzirdes.

Līdzīgi ir Agrim Semēvicam, kas pat neprot spēlēt nevienu instrumentu, tikai lieto balsi un sevi sauc par sajūtu mākslinieku, sevišķi patlaban, kad viņa pamatdarbs ir fotogrāfija:

„Braukājot kopā ar tēvu pa koncertiem, biju aizskatuvēs, visus mūziķus pazinu, dziesmas zināju, un man likās, ka būtu fantastiski paņemt mikrofonu un dziedāt līdzi pilnā balsī solistiem. Laikam tie ir gēni, ka skatuve man vajadzīga un ļoti patīk, tad nu ir pēdējais brīdis uz tās kāpt atpakaļ.”

Agra treneris šovasar bija tieši Ralfs, ar kuru kopā izbraukti 10 koncerti dažādās vietās, nodziedot kopā desmit, varbūt divpadsmit stundu. Arī Ralfs dzied koncertos pa īstam, un klausītāji šad tad prasa jaunas dziesmas:

„Anglijas koncertā man bija viens pirmatskaņojums. Fani nofilmē, tad es izlieku feisbukā, un visi nomierinās, ka tas jaunais nav labāks kā vecais.”

Agris ir pārliecināts, ka attiecībā uz „100. Debiju” neviens neko jaunu negaida, kaut arī bijuši daži eksperimenti šajā jomā. Semēvicam nav arī entuziasma veidot pilnmetrāžas albumu, viņš ķēries pie šova sadaļas uzlabošanas:

„Cilvēki grib dzirdēt to, ko viņi nav dzirdējuši divdesmit gadus. Un mums jau to hitu nemaz nebija tik daudz – tikai četri albumi un viena izlase – bet vienai programmai sanāk. Mani tas pārsteidza, ka publika Lielvārdes koncertā dziesmām zina vārdus un atceras melodijas, kā no pirmās sāka dziedāt, tā beidza kopdziesmā.”

Savukārt „Tranzīta” koncertos vērojams paaudžu konflikts, jo vieniem vajag „Nevaru būt balts”, bet citiem „Pa gaisu viss”, vēl kādam „Laternu stundā” no pēdējā albuma „Tauriņa efekts”, kas izdots pirms četriem gadiem. Bet Ralfs divreiz pa četrdesmit minūtēm visu izdziedāt nevar.

Ja „100. Debijas” pirmais albums tika pārdot 50 tūkstošu tirāžā, tad „Tranzīts” ar šādu rekordu lepoties nevarēja. Toties par otrā albuma ienākumiem sanāca iemaksa pirmajai automašīnai. Sākumā Ralfam mūzikā varbūt pietrūka pārliecības, viņa draugs Raimonds pierunāja viņu kļūt pat DJ, un vēl tagad šad un tad Rubenis sniedz ekskluzīvas diskotēkas.

Abu mūziķu koncertos liela nozīme ir šovam. „Tranzīta” deju grupā piedalās arī Ralfa paša meita, taču mūziku publika joprojām vairāk klausās nekā dejo, un tas ir glaimojoši.  Lielvārdes koncertā uz skatuves bija deviņi kādreizējie „100. Debijas” dejotāji, un Agris noteikti jūtas labāk, ja uz skatuves nav viens:

„Tagad attiecībā uz „100. Debiju” es vairs nelietoju vārdu grupa, jo šobrīd tas ir sajūtu kopums – maza, rokās paņemama planēta, mēs visi, kas esam bijuši uz skatuves, pirkuši kasetes, kas atnāk uz koncertu un zina mūsu dziesmām vārdus. Tā ir atvērta visiem, kas tajā grib būt.”