Tuvojoties Ziemassvētkiem, ir īstais laiks iztaujāt populārās dziesmas „Ticot, mīlot un gaidot” autoru, pianistu, komponistu, pa reizei arī dziedātāju Helviju Stengrevicu, kas ļoti ražīgs mūzikā bija 20. gs. 80. un 90. gados. Pēc pauzes pie mūzikas Helvijs atgriezies, lai strādātu arī kopā ar meitu Agnesi, kas Londonā studē mūzikas menedžmentu, tagad, protams, attālināti. Tēva un meitas pirmais kopdarbs bija tieši dziesmas „Ticot, mīlot un gaidot” jauna versija 2016. gadā, un katros Ziemassvētkos Helvijs iemet aci internetā, kurš tad šoreiz un, galvenais, - kā būs „apdarinājis” viņa dziesmu ar Jāņa Baltausa dzeju.

„”Dzeguzīte” bija pēc tam, viņi dziesmu ieskaņoja vēlāk, bet „Ticot, mīlot un gaidot” dzima kā sadarbība ar dzejnieku Jāni Baltausu. Sākām sadarboties grupas „Jaunais laiks” laikā, viņš bija uzrakstījis šo foršo dzejoli. Toreiz rakstīju melodiju gataviem dzejoļiem, kas ir vieglāk. Un šis bija viens no skaistākajiem Jāņa dzejoļiem, un, kā paņēmu, ilgi pie dziesmas nesēdēju, arī ritmika bija ļoti organiski. Sākumā nebija konkrēta solista, bet, kad dziesma bija gatava, domāju, kuram tā varētu piestāvēt. Izvēle krita uz Zigfrīdu Muktupāvelu, kuru pazinu tikai tā garāmejot, ieraksts ar „Dzeguzīti” notika vēlāk. Un kā dziesmu ierakstīja, tā ļoti labi aizgāja. Jau 30 gadus dzied ne tikai solisti, bet arī ansambļi un kori.”

Helvijs Stengrevics uzauga muzikālā ģimenē, mamma Olita mācīja teorētiskos priekšmetus P. Jurjāna mūzikas skolā, tētis Normunds bija vijolnieks vispirms radio simfoniskajā orķestrī, tad strādāja radio estrādes orķestrī, bija arī veiksmīgs aranžētājs. Helviju vecāki piesēdināja pie klavierēm, bērnu mūzikas skolai sekoja J. Mediņa mūzikas vidusskola, tad Latvijas konservatorija, kur džeza pianismu Stengrevics apguva Raimonda Paula vadībā.

„Mēs jau vidusskolā dragājām regtaimus un visādas lietas, Oskaru Pītersenu klausījāmies. Tad arī sākās šis neprāts. Klasiskie pedagogi mūs dikti strostrēja, jo kavējām arī stundas, kad aizrāvāmies ar spēlēšanu, spēlējām arī divatā un trijatā. Improvizācijas un šī brīvība arī vedināja rakstīt kaut ko pašam.”

Pirmā ievērību guvusī Helvija dziesma bija „Cielava”, kas Viktora Lapčenoka priekšnesumā piedalījās „Mikrofona” aptaujā, un toreiz tā „pierakstīta” Raimonda Paula rokai – tik skanīga tā bija izdevusies:

„Savas pirmās dziesmas nesu uz radio dziesmu tirdziņu, tāda bija kārtība, neviens klāt „nemeldējās” un blata nebija – vai nu paņēma, vai nepaņēma. Attieksme, protams, bija labestīga, bet pēdējo mēslu Maestro Raimondam Paulam nedrīkstēja nest. Šajos laikos, kā tikai sāk, tā paziņo – esmu super!”

80. gados H. Stengrevics strādāja Filharmonijas ansambļos, izveidoja grupu „Jaunais laiks”, tad kļuva par ansambļa „Dzeguzīte” koncertmeistaru un komponistu, dziedāja arī pats. Bija projekts „Lietussargi”, sekoja sadarbība ar ģitāristu Armandu Alksni, vijolnieku Raimondu Ozolu, līdz 90. gadu beigās mūziķis sāka uzņēmējdarbību. Nu beidzot ir laiks atgriezties arī pie mūzikas, turklāt tagad lēnām kaut ko sākusi komponēt arī Helvija meita Agnese:

„Man šķiet pašu mūzika mumz parādās no tā, ko klausāmies paši, jo viss ir vienas pogas attālumā. Es viennozīmīgi uzaugu, klausoties džezu, jo to klausījās tētis.”

Agnese ar panākumiem piedalījusies vairākos jauno talantu konkursos Latvijā un ārzemēs, viņas jaunākais ieraksts ir dziesma „Saku tev atā”. Talantu Agnese mantojusi arī no mammas Lienes Ligeres-Stengrevicas, ar kuru Helvijs iepazinās LTV rīkotajā jauno dziedātāju konkursā „Meklējam solisti”. Vēlāk kopā tapa dziesmu albums „Gaismā”, notikuši kopīgi koncerti, arī Latvijas baznīcās, Ziemassvētku laikā.