Maija sākumā grupa „Dzeltenie pastnieki” ne vienreiz vien uzstājušies nozīmīgos koncertos par godu Latvijas neatkarības atjaunošanai – pirms gada 4. maijā pie Kongresu nama, pirms 11 gadiem – Esplanādē. Savu darbību sākuši astoņdesmitajos kā, tā teikt, pagrīdes ansamblis, bez iespējām tikt pie atskaņojumiem radio un televīzijā, „Pastnieki” joprojām ir neatkarības simbols muzikālā un radošā jomā. Šoreiz maija pirmajā sestdienā grupai notiek koncerts Vagonu zālē, atklājot tās sezonu. Kaut gan programma tiek mainīta no reizes un reizi, tās pamatā, protams, publikai zināmās dziesmas „Milžu cīņa”, „Kāpēc tu mani negribi?” un citas, kas papildinātas ar šī gadsimta albumu „Kaķis” un „Nepieklājīgā meitene” skaņdarbiem. Šāds repertuārs arī raidījumā „Nošu” atslēga, sarunājoties ar „Dzelteno pastnieku” dibinātājiem Ingu Baušķenieku (balss, bass) un Viesturu Slavu (balss, ģitāra, taustiņi).
„Tik ļoti jaukas sajūtas spēlēt tās vietas, kuras beidzamajās desmitgadēs beidzot esam iemācījušies nospēlēt. Varbūt tas ir par daudz liels slinkums un nevīžība, ka tā nav ar visiem gabaliem,”
Atzinās Ingus Baušķenieks. Koncertos mūziķi programmu atskaņo „dzīvajā”, viens izņēmums ir dziesma „Trijos naktī” no 1981. gada magnetalbuma „Boderājas dzelzceļš”, kur skan Uģa Vītiņa veidots sampls, atdarinot radio lasītu tekstu.
No oriģinālsastāva koncertos uzstājas Baušķenieks un Slava kopā ar Uģi Vītiņu (taustiņi, saksofons) un Fabiasu Nilu Īli (sitamie instrumenti). Savukārt, kad grupa pirms apaļiem 20 gadiem atsāka koncertēt, tās sastāvā vēl bija oriģinālais bundzinieks Ilgvars Rišķis un taustiņinstrumentālists Zigis Streiķis, taču „Pastnieku” darbība allaž noritējusi, kā saka, no darba brīvajā laikā, līdz ar to, gadiem ejot, ne visi varējuši tai pieslēgties. Turklāt pirmsākumos grupas darbības ideja bija ieraksti, nevis aktīva koncertdarbība:
„Tā ir tā problēma, ka tu nemāki spēlēt. Uz skatuves tas ļoti parādās. Ja spēlē magnetafonam, tad vari sagriezt lentu un pielikt šito klāt vai nogriezt šito nost, un to kaut kā kompensēt.”
Ingus Baušķenieks nepiekrīt, ka mūzikai tika ziedots no darba vai mācībām brīvais laiks, jo tā nepietika, lai sekmīgi finišētu studijas Rīgas politehniskajā institūtā. 1976. gadā Ingus, Viesturs, kā arī pārējie Lielupes k/n VIA dalībnieki Andris Kalniņš, Leonīds Lapiņš , Arnis Rutkis un Mārtiņš Rutkis piedalījās studentu Politiskās dziesmas festivālā. Tolaik gan viņu repertuārā tikpat kā nebija pašu sacerējumu, deju vakaros Lielupē tika spēlēts firmas repertuārs, kura kopēšana veidoja pamatu pašu prasmēm.
„Kāpēc muzicēt? Nu, gribas, tajā laikā mūzika nebija košļājamā gumija kā tagad, bet gan eksistence,”
uzsvēra Ingus Baušķenieks.
„Savā ziņā tas bija dzīves pamats, tas, ko gribējās darīt,” piebalsoja Viesturs Slava.
1979. gadā grupa sāka atskaņot mūziku jaunā viļņa stilā, jo progresīvais roks, Ingus ieskatā, sevi bija izsmēlis. Divus gadus vingrinājušies atskaņot „Police”, „Dire Straits”, „UB 40” u.c. mūziku, ar sajūtu, ka jāmeklē kaut kas jauns, šie mūziķi nolēma, ka jārada pašiem kaut kas jauns.
„Esmu gājis uz Raimondu Paulu, bet mūzika, kas tika atskaņota no estrādēm, nebija mana,” skaidroja Baušķenieks, kas 90. gados izveidoja savu ierakstu studiju, viņa soloalbumu skaits ietiecas vairākos desmitos, bet paralēli saglabāts kolektīvais projekts – „Dzeltenie pastnieki”.
„Nav obligāti, ka visa pamatā ir melodija. Visa pamatā ir atmosfēra. Tad, kad tu esi ar mūziku nofiksējis noskaņu, tad meklē melodiju, intonācijas, kas atbilst šai noskaņai,”
kodolīgs bija Ingus Baušķenieks. Sarunā viņš atklāja, ka vēl pirms pirmā oficiālā grupas albuma "Bolderājas dzelzceļš" (1981), tapis ieraksts „Madonas galerts”, kad vēl nemaz nebija tādu „Dzeltenie pastnieku”. Tas bija šis zīmīgais pārslēgšanās brīdis no grupas, kas sevi neoficiāli sauca „Jaunais sarkanais karalis” uz jaunā viļņa grupas koncepciju. „Daļa bija vecā progroka (progresīvā roka) manierē un kā eksperiments pāris gabali tika uztaisīti jaunā viļņa modē.” Tāpēc šis ieraksts nav izdots albuma formātā, bet tā idejas izmantotas jaunākajā grupas albumā „Nepieklājīgā meitene” (2018).
Ieraksti tapa mājas studijas apstākļos, kas bija iespējams, jo visi labi pārvaldīja tehniku, paši slīpēja magnetafona galviņas utt.
„Es magnetafona ierakstus sāku taisīt jau vidusskolā. Vispār pirmos gadus lielāko iedvesmu mums sniedza jauns skaņu avots, piemēram, eksperimentējām Anglikāņu baznīcā, un tur stāv kaut kāda klavieres – o, kas par skaņu! Tas iedvesmo jaunām lietām.”
Ierakstīts arī Ingus un Viestura ekspromta albums 1978. gadā, vienkārši ļaujoties tā brīža iedvesmai.
Liela problēma sākumā bija dziesmu teksti, kas, pēc Baušķenieka domām, rokmūzikā ir liela problēma arī mūsdienās. Izeja radās, izmantojot Hardija Lediņa un Jura Boiko pantus. Notika sadarbība arī ar Robertu Gobziņu, kur spilgts paraugs ir dziesma „Sliekutēva vaļasprieks”. Tās savdabīgais videoklips 1986. gada novembrī tika parādīts TV „Varavīksnē” un izraisīja milzu sajūsmu neatkarīgās mūzikas cienītāju aprindās.
„Nekad neesmu rakstījis atsevišķi dziesmu, kopš skolas laika visi ieraksti ir albumi,”
atzinās Ingus, savukārt Viesturam Slavam tapuši vairāki blakusprojekti ar Kasparu Rolšteinu.
Raidījuma izskaņā pirmatskaņota dziesma „Pasaule griežas cauri Kosmosam”, un, starp citu, „Dzelteno pastnieku” dziesmas neatradīsiet Spotify, tikai vietnē bandcamp. Kas attiecas uz koncertiem, tad grupa iecienījusi Liepājas kultūras namu „Wiktorija”, kur šovasar būs atkal festivālā „Kartupeļpalma”, bet publikā – dažādu paaudžu klausītāji.
„Tu būtu noreibis, dzirdot kā
Pasaule griežas cauri Kosmosam
Brīžiem ēnās, brīžiem gaismās
Piedzimt tur, bet nokļūt citur”
(„Pasaule griežas cauri Kosmosam”)
Ieteikt
Latvijas Radio aicina izteikt savu viedokli par raidījumā dzirdēto un atbalsta diskusijas klausītāju starpā, tomēr patur tiesības dzēst komentārus, kas pārkāpj cieņpilnas attieksmes un ētiskas rīcības robežas.
Pievienot komentāru
Pievienot atbildi
Lai komentētu, ienāc arī ar savu draugiem.lv, Facebook vai Twitter profilu!
Draugiem.lv Facebook Twitter