Par Andri Ābelīti bez šaubīšanās var teikt – cilvēks ar bagātīgu profesiju klāstu: dziedātājs, trompetists, komponists un mazliet arī aktieris, kas savu talantu  apliecinājis gan dažādos mūzikas žanros, gan muzikālo projektu sastāvos. 11. maijā mūziķim apritēja apaļi 50, un nu pienācis laiks jubileju nosvinēt lielā koncertā – tas gaidāms 2. novembrī VEF Kultūras pilī.  

Domājams, daudzi Andri kā dziedātāju iepazina tieši Eirovīzijas dziesmu konkursu nacionālajā atlasē, kad uzmirdzēja viņa vokālista – jau nobrieduša mākslinieka talants. Ceļš pie dziedāšanas nav bijis ātrs un viegls, tas sākās Rīgas kultūras namos – „Draudzība” un „Ilga”, kur Andris dziedāja deju vakaros dažnedažādu repertuāru, arī iepazinās ar Normundu Jakušonoku, ar kuru cieši sadarbojās grupā „Labvēlīgais Tips”:

„Baļļu repertuārs bija pareizs ieskrējiens – vari meklēt, izpildīt, saprast, vai tev skan un vai šī lieta vispār patīk! Pavadošais sastāvs bija raibu raibais, vienubrīd saksofonu spēlēja pat Egila Straumes tēvs, ģitārists vienubrīd te bija, te nebija.  Un tad man deva visas notis pēc kārtas, spēlēju visus instrumentus, kuru nebija, piemēram, uz trompetes ģitāras partijas.”

 
Par savu liktenīgo mūzikas instrumentu Andris trompeti izvēlējies jau puikas gados, mācoties Rīgas 6. vidusskolā. Paticis arī sports, tēvs bijis vieglatlētikas treneris un lolojis sapņus par dēla šķēpmetēja karjeru. Mūzikas ceļa izvēli atbalstījusi arī mamma, tolaik populārās LTV programmas „Cilvēks zvēru pasaulē” veidotāja Renāte Ābelīte:

„Viņa paņēma mani līdzi, kad veidoja filmu par grupu „Ornaments”. Tā ir savāda sajūta, kad satiec cilvēkus, kuri tev bērnībā likās neaizsniedzami. Sēdēju „Mikrofona” aptaujas koncertā, kad uzstājās „Līvi” - man ir liela pietāte pret šiem cilvēkiem, kuri izdarījuši tik daudz.”

Bērnībā Andrim bija pat individuāls klavierpedagogs, taču šis instruments ne visai patika. Toties 6. vidusskolā bija pūtēju orķestris : Andris ieradās no rīta un tika pie kornetes – trompetes:

„Ja būtu nācis vēlāk, dabūtu kādu citu instrumentu, lielāku. Daudz mājās klausījos mūziku, spēlēju, vēl nezināju, kā klapes spiežas, bet kaut kāda skaņa ārā nāca – vilku līdzi Džo Dasēna platei. Man liekas, kaimiņi bija gatavi mani kā slieku nospiest, cik daudz spēlēju, trīs četras stundas dienā.”

Jau sešpadsmit gados viņš sacerēja pirmo dziesmu, jaunībā sarakstītais gan nav ieskaņots, un, pēc Andra domām, šādā vecumā nav īsta atskaites punkta, vai tas ir gana labs, lai to laistu tālāk. Nu jau sakrājies ap 400 uzmetumu – impulsi dziesmām, melodijas, un mūziķis cer tuvākajā laikā kādu no dziesmām aizvadīt līdz galavariantam.

1992. gadā Ābelīte pabeidza Jāzepa Mediņa mūzikas vidusskolu, 1996. gadā ieguvis bakalaura grādu J. Vītola Latvijas Mūzikas akadēmijā, dažus gadus vēlāk beidzis maģistrantūru, līdztekus čakli muzicēja „L. Tipā”, kura repertuārā Andra paša sacerēto dziesmu nebija. Protams, ansamblis uzstāsies Ābelītes 50. jubilejas koncertā VEF k/p, kur dalībnieku vidū dziedātājas Ilona Bagele un Ieva Sutugova:

„Programma ir manis paša izdomāta, salikta, tur nav nejaušu lietu, katra dziesma ir ar savu stāstu, kontekstu. Varu pamatot katru dziesmu, kāpēc tā tiek izpildīta. Vai nu tā ir satikšanās ar Ilonu Bageli, kā veidojušās mūsu attiecības mūzikā, vai stāsts par „Tipu”, ar kuru vai puse dzīves nodzīvota. Tikai vēlāk saproti, ka no attāluma izveidojušās vēl labākas attiecības. ”

2007. gadā Andris šķīrās no „L. Tipa”, turpmāk veidojot solokarjeru. Viņš allaž pratis interesi par populāro mūziku apvienot ar nopietnu, pamatīgu darbu akadēmiskajā žanrā: viņš strādājis LNSO, tagad spēlē trompeti Nacionālās operas un baleta orķestrī. Līdztekus Ābelīte vairākkārt ar paša sacerētām dziesmām un arī vokālo izpildījumu piedalījies Eirovīzijas dziesmu konkursa nacionālajās atlasēs, bet konkursa lielo skatuvi viņš Helsinkos iekaroja sešu Latvijā pazīstamu tenoru apvienības „Bonaparti.lv” sastāvā 2007. gadā.

Daļa „Bonapartu” uzstāsies Ābelītes koncertā, būs pavadošā grupa: Rolands Beļevičs, Jānis Kalniņš, Norberts Skraucis, Andris Buiķis. Šoruden Andis redzams un dzirdams arī mūziklā „Zum Zum”, bet nākampavasar turpināsies Šveika dēkām veltītais uzvedums:

„Dari dzīvē to, ko tu mīli, un tev nebūs jāstrādā visu mūžu!”