„Pirms nāves mani sāk atzīt,” nosmej dziedātāja Tonija Dombrovska, pēc kuras nelielā auguma nav nojaušams, cik jaudīga balss īpašniece ir mūsu priekšā. 23. oktobrī ar blūza koncertu sāksies mūzikas un mākslas festivāls „Bildes”, un tajā dziedās arī Tonija. Klavieres spēlēs viņas konservatorijas laika kursabiedrs Māris Lasmanis, kura „Rudenīgais blūzs” 1984. gadā kļuva par pirmo Dombrovskas ieskaņojumu Latvijas Radio studijā. Ierakstu nav daudz, par spīti dziedāšanai vairāk nekā pusgadsimta garumā uz lielām un mazām skatuvēm.

Ja nu dažos vārdos jāiepazīstina ar Toniju Dombrovsku, tad viņa ar pašas sacerētu dziesmu piedalījusies Latvijas šlāgeraptaujā, ir dziedājusi ne tikai grupā „Jumprava” un Ogres pūtēju orķestrī „Horizonts”, bet arī Latvijas radio korī, tātad uz interviju ieradās savā pirmajā darba vietā!

„Ja radio svinēs 100. jubileju, tad man nākamgad būs pussimts, kopš sāku dziedāt toreizējā Teodora Kalniņa korī.”

Tonija kā Antoņina Breidaka aprakstīta grāmatā par Skrīveru mūzikas dzīvi „Mājās vēl negribas iet”, viņa dzimusi Skrīveros, Daugaviešu mājās Daugavas krastā, vecāki šeit ieradās pēc izsūtījuma Vorkutā.

„Antoņina ir mans Sibīrijas vārds, to nomainīju uz kristīto – Antoniju. Un mana pirmā skolotāja bija mana babiņa, ļoti liela dziedātāja, visu dziedāja no galvas. Kopš tā laika dziedāju baznīcas dziesmas, gājām krusta ceļus. Baznīcā spēlēju jau no 13 gadiem.”

Skrīveros mūzikas skolas nebija, Tonija Aizkraukles (Stučkas) mūzikas skolā apguva akordeona spēli, ar kuru bija iepazinusies, pateicoties tēva dāvanai – akordeonam. Ierādīja meitai dziesmiņu, no darba pārnākot atrada viņu jau spēlējam. Sauca par brīnumbērnu, jo Tonija prata pēc dzirdes sameklēt melodijas, skolā spēlēja pavadījumus koriem, dejotājiem, spaidīja taustiņus Jonikai skolas ansamblī, kur viņas kolēģis bija ģitārists Armands Alksnis.

„Ļoti gribēju dziedāt. Skrīveru skolotājs Māris Anerauds noorganizēja konkursu „Ritmi. Mozaīkas”. Kas gribēja, varēja pieteikties, mēs ar ansambli rakstījām notis, taisījām pavadījumus. Viņš redzēja, ka man arī gribas, uzaicināja mani uzdziedāt. Atradu čehu dziesmu Iveta žurnālā, nebija latviešu teksta, iemācījos vācu valodā. Nodziedāju konkursā, bija tāāādas ovācijas – pirmā dziesma kā solistei!”

Tas varēja būt 1972. gads, drīz vien pēc Skrīveru vidusskolas un Stučkas mūzikas skolas klavieru nodaļas beigšanas Tonija iestājās J. Mediņa mūzikas vidusskolas vokālistu vakara nodaļā, bet pa dienu dziedāja Latvijas Radio korī.

„Mani ieskaitīja otrajos soprānos. Tā kā man ir ļoti plašs diapazons, par mani bija lieli strīdi – vai esmu kontralts, vai liriskais soprāns.”

Mediņiem sekoja konservatorijas eksperimentālā džeza nodaļa, kur uzņēma tikai divas vokālistes – Toniju un Inesi Alsiņu. Pēc kāzām ar saksofonistu Dombrovski mainījusi uzvārdu no Breidakas uz Dombrovsku viņa sāka dziedāt kursabiedra Ainara Ašmaņa vadītajā grupā „Jumprava”, tur nostrādāja apmēram gadu, līdz mūziķi pievērsās cita stila mūzikai. Toties džeza jomā varēja izpausties Viļa Kokamegi vadītajā pūtēju orķestrī „Horizonts”, kur atskaņots ļoti plašs repertuārs. Vēl plašāks tas bija restorānā "Rīga", savukārt deviņdesmitajos dziedātāja sadarbojās ar komponistu Grigoriju Zilberu.

Kad pēc nopietnas avārijas un kājas traumas bija jāmeklē mierīgāks darbs. Atveseļojusies dziedātāja 15 gadus strādājusi Valsts ugunsdzēsības un glābšanas dienesta operatīvajā vadībā. Satika arī studiju biedru Jāni Radziņu un sāka darboties viņa mūzikas studijā „Grieži”, pasniedza dziedāšanas stundas.  Iznācis uzdziedāt arī ar Vladislavu Juhņeviču.

21. gadsimtā Tonija Dombrovska sadarbojusies ar sākusi pati sacerēt dziesmas, sadarbojusies ar dziesmu autoriem Ivaru Žinduli, Juri Bukavu un Egonu Pičneru, uzstājusies neskaitāmos saviesīgos pasākumos.

„Nu, tāds tas liktenis man ir, patika dziedāt un es visu mūžu dziedu, Jā, mani nerāda televīzijā, maz ierakstu, bet esmu dziedājusi folkloras kopā, ar akordeonu pavadot folkloras kopu „Artava”, arī kapiņos dziedu. Kāzās un baznīcā. Uzskatu, ka esmu viena no pieredzējušākajām ballīšu dziedātājām Latvijā. Vēl tagad mani aicina – vadu vakaru, spēlēju dejas ar sintezatoru, kuram ir vārds Izidors – tas ir mans labākais draugs, un ar mani kopā daudz jādzied!”