18. decembrī nozīmīgo 65. dzimšanas dienu svinēs mūziķis, dziedātājs un dziesmu autors Aldis Šteimanis, grupu „Kvelde”, „Metronoms”, „Mazā Ģilde”, „Klīstošais holandietis”, orķestra „Tremolo” un citu kolektīvu mūziķis. Aldis attālinājies no aktīvās muzicēšanas, vairs pat neuzstājas ballītēs, tomēr katram klausītājam labi zināmi ir Šteimaņa lielie hiti: „Kaija”, „Nāk nakts” un „Augusts”. Kopējo dziesmu skaitu mūziķis nezina, ir brīvmākslinieks un klejotājs pa dzīvi, mantu nekrāj, tomēr no mūzikas pavisam atvadīties arī negrasās.

Savulaik spurainais, kalsnais Aldis ir mainījies līdz nepazīšanai – omulīgs, lādzīgs, mazrunīgs, nodevies vairāk saimniekošanai savā tagadējā mājvietā Ogrē. Nesen viņš savu pasenāku dziesmu nodziedāt iedevis meiteņu/ dāmu rokgrupai „Šķembas”,

Liepājā dzimušā Alda tēvs bija leģionārs, Medzē, uz Šķēdes pusi dzīvoja vecaistēvs, pie kura zēns dzīvoja vasarās.

„Atceros, kā vecaistēvs mani pirmoreiz uzsēdināja uz zirga muguras, citas interesantas lietas kā kaltētas mencas. Kad 4. klasē ar vecākiem pārcēlos uz Ērgļiem, tur sāku spēlēt pūtēju orķestrī  basu - helikonu. Mūzikas skolotājs Jānis Sprancmanis toreiz piespieda.”

Ar mērķi kļūt par šoferi un traktoristu Aldis Šteimanis iestājās Jāņmuižas profesionāli tehniskajā skolā. Tur jaunietis aktīvi iesaistījās muzikālajā pašdarbībā, ansamblī ar neoficiālu nosaukumu „Vienaldzība”, sacerēja pirmās dziesmas roka stilā. Vēlāk Šteimanis kļuva par Cēsu kultūras nama orķestra „Tremolo” dalībnieku. Ar to iznācis uzstāties Daugavpils estrādes svētkos uz vienas skatuves ar Zdzislavu Romanovski un Olgu Pīrāgu. Tad gan Aldis vēl nebija solists – galvenais dziedonis, par tādu kļuva tikai pēc dienesta gadiem, atgriežoties Cēsīs. Tur gan viņš nepalika ilgi, 80. gadu sākumā apmetās Valmierā, strādāja kultūras nama ansamblī „Kvelde”, ko vadīja Aigars Krēsla. Grupas koncertos Aldis dziedāja savas dziesmas „Rekviēms aizgājušai vasarai”, „Šalcošās buras”, „Mans mantojums”, „Mākoņu stūmējs” u.c. Netika gan dziedāta dziesma „Kaija”, kuru par hitu padarīja grupa „Bruģis” savā 1995. gada kasetē. Edmunds Vestmanis bija Cēsu mūzikas vidusskolas audzēknis, kad Šteimanis viņam savu Īles sanatorijā 80. gadu sākumā radīto sacerējumu ar Egila Plauža dzeju nospēlēja priekšā. Aldis saka, ka „Bruģa”  versija atšķiras no viņa oriģināla, taču pats „Kaiju”  tā arī nav iemūžinājis.

„Šī dziesma man atnāca uzreiz, nevajadzēja neko lolot, kā viens pūtiens – es pats brīnos!”

Sanatorijā Aldis ārstējās vienlaikus ar mūziķi Armandu Cālīti, kas vēlāk kā Ogres grupas „Metronoms” basists aizveda Šteimani uz šo Aivara Lūša vadīto kolektīvu.

Ar „Metronomu” Aldis izpildīja dziesmu „Nāk nakts”, kas 1987. gada „Mikrofona” dziesmu aptaujā sasniedza 13. vietu.

„Tas ir kā uzliesmojums – flešs, kad izlasu dzejoli un nāk dziesma. „Nāk nakts” - atceros, ka biju puspliks uz gultas malas ar ģitāru rokās…”

Iepriekš izmantojis atzītu dzejnieku vārsmas, 90. gados Aldis sāka pats sacerēt vārdus savām dziesmām . Tas bija laiks, kad viņš no saviem laukiem Jērcēnos braukāja uz Rīgu, lai muzicētu kopā ar grupu „Mazā Ģilde”, vēlāk izveidojās apvienība „Ģildes muzikanti”. Ieskaņoti vairāki albumi, ieskaitot „Baltā ziema” 1998. gadā, kurā skan virkne Šteimaņa ziemas un Ziemassvētku tēmai veltītu dziesmu.

90. Aldis izveidoja pats savu projektu „Klīstošais Holandietis” ar Andris Reini un Ilmāru Kikustu, pēc tam vien studijas versijā tapa apvienība „Kantrī”, palikusi mūzikas vēsturē ar Šteimaņa dziesmu albumu „Lauku mājas”.

„Man ir zemesgabaliņš, nopirkām traktoru, ar ko uzirdināt zemi, kurinu krāsni ar malku vai briketēm. Pašlaik esmu iegājis īstā kantrī dzīvē.”

Suns mūziķim savainojis pirkstu, ģitāru spēlēt Aldis vairs nevar, tikai taustiņinstrumentus, un mājas studijā pie datora palaikam top kāda jauna dziesma.

„Pensija man ir, ne jau baigā, bet… Es taču visu mūžu esmu no mūzikas pārticis. Katru mēnesi saņemu kaut no autortiesībām. Un man ir cerība, ka vēl kaut ko izdarīšu!”