Slavas zenītā solists maldīgi tika pieteikts ar vārdu Zigurds. Pat dziedot slaveno „Mežrozīti”, dziesmu, kas uzvarēja pirmajā, 1968. gadā sarīkotajā raidījuma „Mikrofons” aptaujā par populārāko dziesmu Latvijā! Droši vien uz koncertu afišām arī ne reizi vien tika rakstīts – Zigurds Račiņš, kaut samtainā baritona īstais vārds bija Zigfrīds. Viņam uzstājoties, pagājušā gadsimta 60. un 70. gados zāles bija pilnas. Račiņš bija liriskais dziedonis, kura samtainajam baritonam padevās tādas dziesmas kā „Mežrozīte”. To Raimonds Pauls uzrakstīja sava kādreizējā kaimiņa, Iļģuciema zēna, arīdzan stikla pūtēja dēla Zigfrīda balsij. Bērnībā abi tēvi – Pauls un Račiņš – slēguši derības, vai tautasdziesmu „Kur tu teci, gailīti” Raimonds ātrāk nospēlēs, vai Zigfrīds – nodziedās. Abu muzikālie ceļi gan izvērtās pavisam atšķirīgi – Pauls sasniedza visas iespējamās virsotnes, kamēr Račiņš palika pašdarbnieks, dziedāja no darba brīvajā laikā, līdz pārtrauca pavisam un 1998. gadā aizgāja mūžībā klusi un nemanāmi.

Raidījums „Nošu atslēga” veltīts savulaik klausītāju iemīļotajam dziedonim 18. aprīļa 85. jubilejas sakarā – tajā skan pirms gadiem piecpadsmit ierakstītas Latvijas radio mūzikas redaktora Edvīna Melnalkšņa atmiņas par kopīgajām gaitām ar Zigfrīdu, muzicējot gan Būvstrādnieku klubā, gan Medicīnas darbinieku klubā:  

„Pirmoreiz viņu dzirdēju kā 2. klases skolnieku Iļģuciema bibliotēkā, tur tika rīkotas tikšanās ar jauniem mūziķiem, arī Raimonds Pauls uzspēlēja – man toreiz jau izbrīnu radīja, ka tik mazs puisītis tik smuki dzied. Ilgus laikus neko par viņu nebiju dzirdējis, tuvāk iepazināmies pēc Račiņa dienesta flotē, kur viņš ansamblī bija bundzinieks, izrādījās, ka bērnībā esam bijuši kaimiņi."

Zigfrīds kopā ar brāli Imantu Iļģuciemā uzauga bez leģionā iesauktā tēva. Dažus gadus pamācījies vijoļspēli, Zigis pēc 7. Klases sāka strādāt stikla fabrikā. Pirms tam dziedājis korī, Račiņš apmeklēja dziedāšanas stundas Bolderājas klubā, kur vakaros dziedāja dejās.

„Zigfrīds bija brīnumbērns, no dabas dota laba dzirde, divus, trīs gadus bija mācījies vijoli mūzikas skolā. Vēlāk viņam prasījām, vai tu vijoli arī spēlē – nē, visu esot aizmirsis.”

Padziedājis ansambļos, kuri darbojās Mazajā Ģildē, Armatūrā, kopā ar Melnalksni tapa ansamblis, kurā Račiņš sāka dziedāt duetus ar Sarmīti Lorenci un Māru Krievkalni. Ar jauno programmu ansamblis ar Zigfrīdu priekšgalā vairākus gadus apceļoja Latviju.

„Viņš bija ļoti sirsnīgs cilvēks, ar visiem ātri varēja sadraudzēties. Ļoti liels makšķernieks. Reiz, pirms koncerta bijām uztraukušies – jāsāk, bet Račiņa nav! Tas bija ziemā – viņš atskrēja pēdējā brīdī pirms koncerta slapjš un nosalis, saglābām un koncertu nenorāvām!”

Makšķerēšana Zigfrīdam bija svarīga kopš bērnības, skolas gados vijoli iesvieda krūmā un skrēja makšķerēt – mammai pēc tam stāstīja, ka bijis skolā un čakli mācījies. „Makšķernieka dziesmiņu” Račiņš dziedāja arī 1991. gada pārraidē „Pie vecā ratiņa”, kuru veidoja un vadīja Viola Lāzo un Kārlis Vahšteins – toreiz dziedātājs ar Violu pat uzdejoja un šo un to pastāstīja par sevi:

„Nodziedot „Mežrozīti”, atsauksmes bija lielas, kaut man šī dziesma nelikās tik nozīmīga. Dziedāju arī restorānos, tas nav nekāds noslēpums, Estrādes birojā trīs gadus pēc kārtas man bija pirmā vieta kā solistam. Tur dziedāju arī citās valodās, ne tikai latviski. Par to maksāja…”

Toreiz dziedātājs teica, ka ierakstīts ir ap četrdesmit dziesmu, taču patiesībā to ir daudz vairāk. Latviešu un ārzemju autoru darbu ieskaņojumi radio tapuši kopā ar estrādes orķestri no 1966. līdz 1974. gadam. Jo liels pārsteigums mūziķim, izdevējam Guntaram Račam bija, uzzinot, ka Račiņš latviski ieskaņojis bītlu dziesmu „Vakardiena”. Arī tā iekļauta 2006. gadā izdotajā dziedoņa izlases diskā „Mežrozīte”:

„Man ir liels prieks par šo albumu. Tolaik izdevējiem bija laiks, kad diski vēl nebija zaudējuši savu aktualitāti, mums bija sērija „Latviešu populārās mūzikas klasika”. Zigfrīds Račiņš vienmēr bijis manā prātā daudzu iemeslu dēļ, viņa vārds un uzvārds ļoti daudz nozīmēja mums ar Zigfrīdu Muktupāvelu un Račiņš ļoti asociējās ar manu uzvārdu. Viņa devums ir līdz galam nenovērtēts, kaut Račiņam bija ļoti nozīmīga loma estrādes pirmajos gados. Un viņa ierakstus var klausīties atkal un atkal, jo tā ir nepārspīlēta, ļoti gaumīga estrādes mūzika šī vārda labākajā nozīmē, un ieraksti tapuši kopā ar tā laika labākajiem mūziķiem.”