Dziedātājs Andris Skuja zina, ko nozīmē būt karavīram, viņš dienēja Kaļiņingradā, kur muzicēja arī ansamblī. Karavīra gaitas turpināja arī pēc obligātajiem gadiem, līdz sekoja negaidīts lēciens – uz Rīgas estrādes koncertapvienību, lai liktu lietā Kultūrizglītības darbinieku tehnikumā iegūto muzikālo izglītību. Latvijas radio 2 klausītājiem Skujas balss ir labi pazīstama, taču tikai retais zina, ka viņš bija viens no pirmajiem, kas 20. gs. 80. gadu beigās atļāvās publiski dziedāt latviešu karavīru dziesmas.

Tās Skuja apguva no ārzemēs izdotās Mārtiņa dziesmu grāmatas. Tajā bija apkopotas vecas latviešu dziesmas, un viena nodaļa bija veltīta strēlniekiem. Andris sajuta, ka šīs dziesmas 80. gadu beigās ir aktuālas, tobrīd viņš bija pieprasīts mūziķis, strādāja REKA, kas ar mūziķiem apgādāja galvaspilsētas kafejnīcas un restorānus:

„Spēlējām svētdienas pusdienas restorānā „Latvija” ārzemju tūristiem. Viņiem skanēja arī strēlnieku dziesmas. Visatsaucīgākie pret latviešu mūziku bija vācieši.”

Andra kolēģis karavīru dziesmu apguvē un popularizēšanā bija Afganistānā dienējušais oriģinālais dziesminieks Aldis Drēģeris, kam 2021. gadā būtu tikai 55.

„Ar Aldi iepazinos Mednieku bārā, kur spēlēju, laikam 1988. gadā. Daudzi mūziķi pie mums nāca klausīties, bija daudz sarunu par instrumentiem, kurus veikalos nevarēja nopirkt, dalījāmies ar kontaktiem. Viņš teica, ka arī esot iedziļinājies latviešu strēlnieku repertuārā.”

Andris Skuja pirmoreiz Drēģera priekšnesumu izbaudīja kafejnīcā „Turaida”, Alda pastāvīgajā darba vietā. Iespaids bijis graujošs – daži klausītāji bija sajūsmā un aplaudēja, citi skaļi protestēja pret šādu repertuāru, meitenes sarka un bālēja. Vienaldzīgo nebija:

„Tas skats bija unikāls tiem laikiem. Milzīga tumba zāles vidū, uz tās stāvēja milzīgs, divstāvīgs sintezators, viens no pirmajiem pašspēlējošajiem. Un Aldis pats, ļoti liels un ražens – gaišā linu kreklā ar saktiņu. Viņš dziedāja ļoti tieši, ļoti atklāti, jo nav noslēpums, ka strēlnieku dziesmas bija ar „pipariņu”.”

Andris un Aldis karavīru dziesmas „dzīvajā” ieskaņoja Latvijas radio studijā pie Ungara Savicka, lai būtu materiāls, ko demonstrēt restorānu pārvaldniekiem. Nezin kā šis ieraksts nokļuva Čiekurkalna tirgū un burtiski radīja eksploziju. Ražoja kastēm, un šīs karavīru dziesmas sasniedza rekordtirāžas. Protams, abi mūziķi nenopelnīja ne graša, diemžēl Skujam viņa pirmais ieraksts nav saglabājies:

„Tajā brīdī mums sāka draudēt briesmas. Ieraksts, kuru nebija domāts publicēt, bija kļuvis publisks. Par laimi, pie varas nebija tik dumji cilvēki. Ja mūs represētu, tas padarītu mūs par nacionālajiem varoņiem. Gadījās, ka braucu taksī, un skanēja vai nu mana, vai Alda dziesma – šoferim, protams, nebija ne jausmas, ko viņš ved.”

Šad un tad Skuja Drēģeri aizvietoja viņa darba vietā restorānā, jo Aldis bija ļoti pieprasīts – daudz uzstājās kāzās, svinībās. Vēlāk Drēģeris izveidoja grupu „Poļu nams”, jo pieprasījums arvien auga, koncerti notika pa visu Latviju, un Aldis no restorāna aizgāja:

„Aldis nebija sistēmas cilvēks. Viņš pa dzīvi gāja ļoti viegli, bez kādiem noteikumiem. Sekoju viņam ieplestām acīm. Daudz no viņa mācījos, jo, turoties pie sistēmas, nebija iespējams izdzīvot.”

Andris Skuja 90. gados izdeva vairākus ārkārtīgi veiksmīgus popmūzikas albumus. Viņš savā mūžā vairākkārt gājis prom no mūzikas, uzskatīdams, ka tā ir tikai blakusnodarbošanās. Starp citu, soloalbumam „Sapņi” tituldziesmu ar Aleksandra Čaka dzeju sacerēja tieši Drēģeris, turklāt vienas dienas laikā.

21. gs. Skuja apguva hirudoterapeita un astrologa profesijas, kur guvis labus panākumus. Par iespēju tikt pie horoskopa veselības problēmu dēļ interesējās arī Aldis Drēģeris, tas notika neilgi pirms mūziķa pāragrās nāves 2005. gada janvārī. Bet savus datus viņš nepaguva atsūtīt:

„Esmu Aldim ļoti pateicīgs par šo nesistemātiskumu, vieglumu, ar kuru viņš gāja. Sapratu, ka viss nav viennozīmīgi, nav akli jāturas pie kanoniem. Tieši tā ir arī mūzikā, kur, pateicoties Aldim, iemācījos ļauties mirkļa izjūtai. Mūzikā nav nekādu noteikumu, jāseko savai sirdij – tad viss notiek.”