Viņš varbūt varēja kļūt par latviešu rokmūzikas zvaigzni, taču, iestādamies aktiermeistarības fakultātē viņš mūziķa profesiju it kā nolika pie malas. Tomēr Ivara balss skanējusi teātra izrādēs un filmās, iemūžināta diskos, Kalniņš uzstājies neskaitāmo koncertos, kuros atskaņojis visplašāko repertuāru. Raidījumā gan izdosies tikai nedaudz ieskicēt tālu aiz Latvijas populārā aktiera muzikālo darbību, kuras stūrakmeņi bijuši gan Artura Maskata cikls „Si minors” Dailes teātrī, gan Ulda Stabulnieka dziesmas Kalniņa debijā uz Dailes skatuves, izrādē „Orfejs” 1974. gadā.

„Es neesmu gluži Grīziņkalna zēns, tur, Zvaigžņu ielā, dzīvoja mani vecāki, kad es piedzimu. Bija daudz bērnu, kas dauzījās pa malkas čupām, jo mājās, arī mūsējā bija malkas apkure. Pirmo klasi jau es pabeidzu Teikas skolā.”

Par tolaik obligātajām valsts aizdevuma obligācijām Kalniņu ģimenes galva nopirka zemes gabalu, uz kura tika uzbūvēta māja ar trim istabām. Viņi bija seši – tēvs, mamma, trīs brāļi un māsa Ilga, kurai pateicoties Ivars iestājās kinoaktieru studijā, kur trūka puišu. Kopš mazotnes Kalniņi iemīļoja kino, aizrāvās ar mūziku, brāļi paši meistaroja ģitāras, par pirmo algu Ivars beidzot nopirka nopietnāku instrumentu, un ar ģitāru rokās viņš redzams arī Jankas lomā 70. gadu sākuma filmā „Ābols upē”, kur bijis daudz jāimprovizē.  

„Mans tēvs ir rīdzinieks, māte nāk no Popes, astoņu bērnu ģimenes. Mans vectēvs bija Ansis Teibe, viņa vectēvs bija līvs no Dundagas. Mamma pārbrauca uz Rīgu, kad satika manu tēvu, tad sākās karš. Septiņus gadus viņi nodzīvoja bez bērniem.”

Aktieris atcerējās VEF izgāztuvi vietā, kur tagad atrodas Ušakova kepka, tur radiotehnikas entuziasti, kādi bija vairums jauniešu, varēja no telefona detaļām salasīt nepieciešamās izejvielas radioaparātam vai ģitāras skaņas noņēmējam.

„Paši lodējām, viens čoms taisīja pastiprinātājus. No vairākiem magnetafoniem domājām reverberācijas efektu, sanāca muzicēšana un tāds vesels čaklo roku pulciņš – mazāk blēņu varējām darīt. Klausījāmies „Amerikas balsi”, visi slimoja ar bītlomāniju – attiecībā vara nespēja aizņemt jauniešu prātus.”

Jau pirmskolā Ivars iesaistījās par Pirtiņu iesaukta (Molotova rajona rūpniecības kombināta) kluba bērnu orķestrītī, kuru vadīja pedagogs Prūsis, viņš strinkšķināja mandolīnu. 1955. gadā brāļi Kalniņi piedalījās arī koncertā, uz mandolīnām spēlējot duetā.

„Māte gribēja, lai viņas bērni pietuvojas mūzikai. Orķestrītī bija diezgan daudz bērnu, man saglabājusies bildīte, kā mēs sēžam un spēlējam ar vecāko brāli uz mandolīnām. Bet, spēlējot stīgu instrumentus, sāp pirkstiņi, kas bērniem ļoti nepatīk. Tā mūs vecāki pie mūzikas nevarēja piedabūt, līdz apnika ņemties.”

Jau vēlāk pirmo dziesmu Ivars nodziedāja itāļu valodā, sekoja bītlu dziesmas angliski, līdz vienubrīd nāca atskārsme, ka nav jādzied svešvalodā. Vecie šlāgeri un galda dziesmas puišiem neinteresēja, kaut Kalniņš tās zināja. Kad atbrauca no laukiem radi vai atnāca tēva draugi, dziedāja par Ķemermiestiņu vai „Še, kur līgo priežu meži”. Tautasdziesmas Ivars gan dziedājis vai visu mūžu, tās ieskaņojis arī savos albumos, kādus par paša līdzekļiem izdevis, sākot ar 1998. gadu, kad ieskaņots disks „Pūra lāde”.  Kalniņš ieskaņojis Stabulnieka, Maskata, arī Mārtiņa Brauna, pat Oskara Stroka dziesmas pēc paša vēlēšanās, arī nezināmu autoru darbus, protams, Imanta Kalniņa skaņdarbus. Ar tiem viņš pirmoreiz saskārās cenzūras aizliegtajā filmā „Piejūras klimats”, dziedot „Balādi par Johanu” kopā ar grupu „Menuets”. Arī filmā „Sprīdītis” Ivars iedziedājis Velna dziesmu, kaut netika apstiprināts šai loma. Un kur tad Raimonda Paula mūzika, kas pavadījusi aktieri, sākot ar filmu „Teātris” līdz pēdējai lielajai lomai Latvijas kino – filmā „Likteņdzirnas”, kur bija jādzied „raudāja māte, raudāja meita”. Albumos iemūžinātas arī Nika Matvejeva dziesmas („Atziņa”), teātra un kinomūzika („KinoTeātris”), šis tas no Dailes teātra aktieru ansambļa „Mūžīgais unisons” repertuāra, un teātrī Ivara labākie draugi bija Jānis Paukštello un Romualds Ancāns.

Par godu 75. jubilejai dziedošais aktieris gan neplāno nekādu sarīkojumu, bet ir gatavs uzstāties, ja aicina:

„Piedalos, ja man nav nekas jāorganizē. Negribu staigāt, meklēt sponsorus, savus līdzekļus ieguldīt neredzu iespēju.”