„Labi, ka jubileju svinēšu uz skatuves,” atzīstas mūziķis, dziesmu rakstnieks, to izpildītājs Aigars Voitišķis, kuram 5. martā svinami 65. šūpuļsvētki. Ingum Ulmanim, dziedātājam un dziesmu autoram, apaļi 60 palika jau pērn, 19. septembrī, un abi šogad pie klausītājiem devušies koncertturnejā „Kā man laiku apvaldīt”. To programmā abu skaņdarbi, kas tapuši grupās „Jumprava”, „Lādezers”, projektos „Brīnumskapis” un „Dabas koncertzāle”. Mūziķus nu jau gandrīz 40 gadu kopā satur mīlestība pret mūziku, rokmūziku, arī kopīgi ideāli un pārliecība, kā jāskan labai dziesmai. Jau notikuši vairāki tūres koncerti, pēc kuriem klausītāji prom dodas patīkami uzlādēti, un saraksts arvien tiek papildināts. 

„Man liekas, ka esam pazīstami veselu mūžību. Kopš apzinos sevi kā mūziķi, pazīstu Ingu,”

saka Aigars Voitišķis, kurš grupā „Jumprava” 1985. gadā ienāca drīz pēc tam, kad sastāvu papildināja profesionāli skolotais vokālists Ingus Ulmanis. Viņu pirmais kopdarbs bija dziesma „Klusi savas rokas”, kuras uzmetums tapis jau skolas ansamblī, un pirmajā programmā bija iekļauta arī Aigara dziesma „Par rozēm”. Tās gan sacerētas vēl pirms „Jumpravas”, Iecavas kultūras nama ansamblī „Kompresors”, kur Voitišķis muzicēja kopā ar Juri Riekstiņu un Aigaru Grāveru. Aigars, kas pats nereti izpilda savas dziesmas, ar prieku uztic to izpildījumu labu balsu īpašniekiem, vispirms jau Ingum, kurš savulaik „Jumpravā” bija visjaunākais. Voitišķis izdevis arī soloalbumu „Stikla laivas”, kurā dzied vienīgi pats, un viņa balss skan arī koncertturnejā „Kā man laiku apvaldīt”. Tituldziesmas autors gan ir vienīgi Ingus, kura pirmais hits, „Jumpravas” laika „Mākonis”, protams, arī iekļauts programmā, gūstot nedalītu piekrišanu.

„Tīri cilvēciski mēs „Jumpravā” visi sapratāmies, ar čaļiem nekādu domstarpību nebija, ja nu idejiskas. Braucām uz jubilejām cits pie cita, viens otra vecmāmiņas zinājām, braucām uz siena talkām, visādus brīnumus darījām kopā. Ar Aigaru kopā saaugām jau pēc aiziešanas no „Jumpravas”, mans lēmums saskanēja ar viņa lēmumu.”

Voitišķim tas bija grūts lēmums, taču viņš bija ģitārmūzikas piekritējs, tāpēc nevarēja sadzīvot ar „Jumpravas” pievēršanos sintezatoriem. Viņa nākamais projekts bija orientēts uz smago roku kopā ar Aigaru Rakovski, un, kad jaunajam ansamblim tika meklēts solists, izvēle krita uz Ingu Ulmani, kuru tobrīd jau bija uzrunājis arī Juris Pavītols savai grupai „Saime”.

„Visos ansambļos, kur spēlēju, neviens nemīlēja hārdroku, es vienīgais par to fanoju. Redz, kā dzīvē sanāk, kad tiec pie spēlēšanas, saproti, ka tas nav tas īstais dzīves aicinājums, kaut ģitārspēles tehnika, protams, paliek.”

Pateicoties Ingus kontaktiem, Limbažu apkaimē atradās kolhozs „Komunārs”, kas savu nosaukumu mainīja uz blakus esošā Lādezera nosaukumu. Mūziķiem par izvēli galva vairs nebija jālauza, taču ceļš uz popularitāti nebija rozēm kaisīts. Piemēram, deviņdesmito sākumā „Lādezers” bija populārāks Dānijā nekā pašu mājās, līdz brīdim, kamēr grupas sastāvā darbojās bundzinieks, uzskatos revolucionārais Olafs Vilks. Tolaik Ingus spēlēja basģitāru, ne tikai dziedāja:

 „Tas bija interesants sastāvs, kam īpašu krāsu piešķīra viens dāņu ģitārists, kas mums pievienojās otrajā Dānijas koncerttūrē. Latvijā mums nebija tik liela atsaucība, bet tur es mūs ieraudzīju pilnīgi citā gaismā. Tur nepalikām, pirmkārt, valodas dēļ. Otrkārt – negribējās pamest mājas līdzīgi kā tas tagad ir ar ukraiņiem.”

Kad Olafs Vilks aizbrauca uz Vāciju, „Lādezera” darbībā iestājās pauze, līdz tika izveidots jauns sastāvs. Grupā darbojušies Indris Orubs, Mārtiņš Burkevics, Ivo Krūskops, taustiņus spēlēja Rolands Beļēvičs, tagad koncertos Ingus un Aigars muzicē kopā ar Anriju Grīnbergu, Robertu Rasu un Džulianu.

Ar grupu „Lādezers”  ieskaņoti un izdoti albumu „Putns pelnos”, „Atbalss”, „Uz kūru salu”,  „ZemŪdenNes”, šogad tapusi skaņuplate „Es rakstu”:

„Mēs pārrakstām visas dziesmas, gribam palikt ierakstīti digitālajā pasaulē. Jaunā vinila plate ir dāvana pašiem sev, arī nostaļģija, jo mūsu pirmais albums „Jumpravā” iznāca tieši kā skaņuplate. Likās, ka vinila simbolisms jāatkārto, uztaisīju scenogrāfiju, kas redzama uz plates vāka,”

skaidroja Ulmanis.

„Ļoti nozīmīgs pagrieziena punkts mums bija Ziemassvētku programma, sākot promiešanu no „Lādezera”, tuvojoties projektam „Brīnumskapis”. Jo sevišķi svarīga tā bija līdz ar iepazīšanos ar dzejnieku Pēteri Brūveri, cilvēku, ar kuru sadzīvojām vēl vienā ansamblī.”

Katrs komponists meklē sev savu īsto dzejnieku. Aigaram Voitišķim palaimējās satikt Brūveri, kura dzeju iepazina jau jaunībā. Viņi kļuva par sirdsdraugiem, tapa albums „Stikla laivas”.

„Pēteris man uzrakstīja daudz dzejoļu, vēl tagad ķīpa mājās stāv. Vienu dzejoli viņš veltīja tieši man, tas saucās „Ledus zieds”.”

Tieši Pēteris ierosināja Aigaram ķerties pie bērnu dziesmu sacerēšanas, dzima projekts „Brīnumskapis”, kura skaņdarbi tiek pārstāvēti koncertturnejas „Kā man laiku apvaldīt” programmā, tāpat kā pirms gandrīz 20 gadiem dzimušais projekts „Dabas koncertzāle”. Tā ietvaros 2021. gadā, vēstot par pļavas dedestiņu, notika kopīgs koncerts ar Berlīnes filharmoniķiem.

„Uz „Dabas koncertzāli” nevajadzētu skatīties kā tikai uz kultūras un mākslas, liekam uzsvaru uz zinātni, tas ir vides un kultūras pasākums. Mēs paši apguvām pilnībā jaunu telpu pēc pilnīgi citiem noteikumiem kā savos muzikālajos priekšnesumos pirms tam.”

Cerams, pēc kovida pandēmijas pauzes šogad projekts atdzims, savukārt A. Voitišķis dīkstāves ietekmē pievērsās pedagoģijai – strādā Rundāles un Iecavas mūzikas skolās, pat māca fiziku Pilsrundāles vidusskolā, jo pēc izglītības ir kokapstrādes inženieris.

Ik pa laikam top jaunas dziesmas, arvien vairāk, gadiem ejot, komponē Ingus Ulmanis. Viņš autortiesību aģentūras listēs saskaitījis, ka ir piedalījies 700 skaņdarbu tapšanā, Aigars Voitišķis ticis līdz 350, kurš dzīvo Iecavā, bet ir dzimis Aknīstē:

„Aknīstē notiek festivāls „Sansusī”. Tur, kur notiek iebraukšana, pa labi redzamas drupas. Tur bija Aknīstes Tautas nams, kurā pirmoreiz satikās mani vecāki. Kad braucu uz turieni, to vienmēr atceros.”