Dziedātāja un dziesmu autore Inga Lazdiņa izstaro īpašu gaišumu un sirds siltumu, varbūt arī tāpēc, ka daudzi gadi aizvadīti darbā ar bērniem, mācot dziedāt mūsu jaunajai paaudzei. Šogad, 5. septembrī Inga nosvinēja apaļo, 60. jubileju, un veseli 30 gadi pagājuši, kopš viņa debitēja uz lielās estrādes:  viņas dziesma „ Ko man ar tevi padarīt” (Ojāra Vācieša dzeja) 1994. gada “Mikrofona” dziesmu aptaujā ieguva divas balvas – “Gada debija” un “Lipīgākais meldiņš”. No vairāk kā 80 dziesmām Raimonds Pauls izvēlējās tieši Ingas, tolaik Rukas, dziesmu, pats pasniedzot balvu tolaik nevienai nepazīstamai meitenei.

Uz sarunu Inga Lazdiņa negaidīti ieradās, turot rokās ilgi gaidīto debijas albumu „Reiz es cerēju”, kurā apkopotas 16 dziesmas. To vidū gan nav Ziemassvētku tēmai veltīto skaņdarbu, kas tiek atskaņoti Ingas gada nogales koncertos.

„Tā kā pēdējos divos gados, tik daudz nekas neesmu uzstājusies. Darba ir ļoti daudz. Un es jūtos sadzirdēta. Esmu priecīga un pateicīga, sevišķi, ja pēc tam kāds pienāk klāt, pa asarai publikā.”

Koncertos Inga runā arī pašas sacerēto dzeju. Savu populāro dziesmu „Snieg sniegs”, kas tapusi 2008. gada sniegotā ziemas dienā, Lazdiņa dziedās 27.decembrī VEF Kultūras pilī. Dziesminiece tur uzstāsies kopā ar ieroču brāļiem – Latvijas populārākajiem popdziedoņiem no Jāņa Paukštello līdz Normundam Zušam. Pie mikrofona stāsies arī Ingas duets ar māsīcu Aiju Legzdiņu – „Tēva meitas”, un bērnībā daudz skaistu dienu aizvadīts un daudz dziesmu nodziedāts pie Legzdiņiem „Rodzēs”.

Ingas dzimtais uzvārds ir Zirne, pasaulē nākusi Valmierā, kur bija tēva vecāku mājas. Muzikālās gaitas viņa sāka Rīgā. Mamma vēlējās palīdzēt meitām attīstīt talantus, Inga dziedāja kluba „ Vecrīga” bērnu ansamblī „Mazputniņš”, tad bērnu korī „ Rīga”, vokālajā ansamblī „ Tonika”.

„Ar gadiem tikai to saprotu, cik lielas bija mammas rūpes. Viņa agri pamanīja, ka mēs ar māsu dziedam, tāpat kā viņa, viņas tēvs, mans tēvs – Zirņi un Vītiņi. Mamma nāk no atzara, kur bija slavenais operdziedātājs Jānis Vītiņš. Jā, nevarēju nedziedāt, tikai man žanrs cits.” 

Inga saka, ka viņai vienmēr licies vienkārši dziedāt, un pati no sevis radās prasme sacerēt dziesmas, rakstīt dzejoļus. Bērnībā viņa dziedājusi arī televīzijā krustmātes Lienītes bērnu ansamblī, no tiem laikiem gan ieraksti nav saglabājušies. Toreiz iemācītās dziesmas Lazdiņa mācīja saviem audzēkņiem Grundzāles pirmskolā, pamatskolā. Ir arī otra profesija – psihologs.

„Zīmīgi, ka pirms divām nedēļām krustmāti Lienīti – Lieni Lūsi – redzēju sapnī. Tas bija neparasti. Ieraudzīju Smiltenē arī skolotāju Kornēliju Krūmiņu, kas diriģēja korī „ Rīga.” Satiku šovasar arī kora diriģentu Viktoru Pizānu, pēc tam liela skola bija „ Tonika”. Daumants Kaktiņš – viss divu stundu mēģinājums, stāvot kājās.”

Inga neizvēlējās mūziku par savu profesiju, kaut četrus gadus mācījās E. Dārziņa speciālajā mūzikas skolā, spēlēja klavieres un klarneti, pēc tam mācījās pedagoģiskajā skolā. Grundzālē viņa ieprecējās, kļuva par Ruku.

„Mīlestība dara savu. Bet mans pirmais dzejolis nebija par mīlestību, bet gan vasaras brīvdienām. Tolaik man likās normāli, ka visi raksta dzejoļus un ka visi māk dziedāt. Tāpēc varbūt nebija sajūtas, ka kādam jārāda tas, ka pati varu radīt. Sev lēnām sāku noticēt pēc nejaušas parādīšanās…”

Jau sešpadsmit gados tapa pirmā dziesma, kas nekur nav skanējusi. Toties visa Latvija 1994. gadā uzzināja par Ingas Rukas dziesminieces talantu, kad viņas dziesma „ Ko man ar tevi padarīt” tika atzīta par gada lipīgāko meldiņu un 1994. gada debiju „Mikrofona” dziesmu aptaujas koncertā 1. janvārī. Toreiz ieraksts tapa Borisa Rezņika studijā, līdzdarbojoties Ivaram Vīgneram.

„Es pat atceros datumu, kad tapa ieraksts – 1994. gada 4. augusts. Ārā nenormāls karstums. Bet tur bija tik jauki, studijā ieslēgti kondicionieri. Tad uz radio ar disku rokās.”

Balva toreiz tika saņemta no Raimonda Paula rokām, un Maestro Inga nejauši sastapa arī mūsu sarunas dienā Latvijas radio!

„Nošu lapa man vienmēr sagatavota, gan pie gultas, gan uz galda, jo dažreiz piecos no rīta galvā ienāk kaut kas labs, bet septiņos no rīta varu to neatcerēties.”