Latvijas kultūras ainā bērnu vokālie ansambļi izsenis bijuši radošas vitalitātes, draudzības un kopdarba piemērs. Ja “Dzeguzītes” un “Knīpas un knauķi” vārdi saistās ar Rīgas un televīzijas studiju spožumu, tad Līgatnes bērnu ansamblis “Pekšņi” izcēlās ar savu lauku vitalitāti, kopības garu un, protams, individuālu repertuāru. Viens no panākumu stūrakmeņiem bija sadarbība ar LTV bērnu vakara pasaciņas varoni Miedziņu – Jāni Jarānu, kurš ir viens no šī raidījuma dalībniekiem līdz ar „Pekšņu” dziedātājiem Linardu Jaunzemu un Sandi Miltoviču, grupas vadītāju Inta un Valentīnas Miltoviču dēlu. Sanda brālis Valts dzīvo Vācijā, ir aizrāvies ar sportu, un savulaik vārdu ieguvis, pateicoties tēva Inta draudzībai ar komponistu Valtu Pūci, kurš arī dalījās atmiņās par sadarbību ar „Pekšņiem”.

Ansambļa pirmsākumi meklējami 1985. gadā, kad Līgatnes papīrfabrikas kluba telpās Ints un Valentīna Miltoviči sanāca kopā ar saujiņu dziedošu bērnu — sākotnēji vienkārši, lai piedalītos vietējos gadskārtu un citu svētku pasākumos. Pamazām šis bērnu pulciņš kļuva par noturīgu, ar īpašu garu apveltītu ansambli, kurā dziedāja teju 100 bērnu:

„Līgatnē bija divi metieni. Pamatsastāvs bija vienpadsmit, divpadsmit bērnu, kam pienāca klāt trīs četri. Tad sekoja Valmieras laiks un tur bija ap septiņdesmit,”

skaidro Sandis Miltovičs, kurš nav īsti drošs par dibināšanas gadu un grupas tapšanas priekšvēsturi.

„Tētis bija no Ventspils, mācījies Ventspils mūzikas skolā vijoli un klavieres. Mamma, savukārt, bija ar ukraiņu asinīm, kuras aktīvās gaitas kultūrā sākās kolhozā „Lāčplēsis”.”
Miltovičiem tur piešķīra dzīvoklī, Ints spēlēja ansamblī, kur arī iepazinās ar Valtu Pūci. Miltovičs, iesaukts karadienestā, vadīja karavīru ansambli „Zvaigznīte”. Vēlāk ģimene pārcēlās uz Līgatni, Ints bija arī tehniski ļoti apdāvināts, izveidoja studiju, koncertos bērni dziedāja fonogrammu pavadībā, pats arī komponēja.

Ideja par ansambļa nosaukumu pieder Miedziņam – Jānim Jarānam, kurš 25. jūnijā nosvinēja apaļus septiņdesmit!

„Kā bieži notiek, “viss dzīvē notiek pēkšņi”. Sagāju kopā ar Līgatnes kultūras nama ansambli – afišai vajadzēja nosaukumu. No „pēkšņi” tad arī radās „Pekšņi”, bet man neviens nevar samaksāt, lai es dziedātu – varu vilkt līdzi labām balsīm.”

Sandis Miltovičs un Linards Jaunzems uzsvēra, ka Miedziņš ir bijis viņu pirmais runas pedagogs. Bērni TV raidījumos nepiedalījās, bet skanēja viņu izpildītās dziesmas, ar kurām viņi aizceļoja pat līdz Maskavai, kur CT tapa viņiem veltīta koncertfilma.

Linards Jaunzems izturēja konkursu, lai varētu dziedāt „Pekšņos”:

„Mana mamma strādāja kultūras namā, pateica, ka ir grupiņa, kurā varētu dziedāt, bet jāparāda sava varēšana. Aizgāju uz lielo zāli, kur notika konkurss. Lielās klavieres, Estonia flīģelis, pie kura sēž Raimonds Macats. Noklausījās mani, deva vērtējumu, un nākamajā dienā Valentīna (Miltoviča) manai mammai teica, ka visu esmu nokārtojis uz pieci!”

Jarāna sadarbība ar līgatniešiem sākās apmēram 1987. gadā un turpinājās piecus gadus. Koncertu ka ne saskaitīt Latvijas malu malās, Jānis stāstīja jokus, dzejoļus, bērni dziedāja, repertuārā bija arī pārraides „Miedziņš nāk” viena no vaddziesmām, Inta Miltoviča sacerētā „Čučūrija”. Tā 1991. gadā izdota mazajā skaņuplatē „Bērnu dziesmas”, kur iekļauta arī „Pekšņu” izpildītā „Skumja dziesma par jūras vilku”, „Cāļa dziesma” un „Putenis” – Inta Miltoviča sacerējumi Raimonda Macata aranžējumos un radio studijas ierakstā.

Atšķirībā no galvaspilsētas kolēģiem, “Pēkšņi” bija sirsnīgi un dzīvīgi lauku bērni, nevis “lepnie rīdzinieki” - viņu ikdiena nebija tikai mēģinājumi un koncerti, bet arī kopīgas vasaras, koncertbraucienos aizvadītas nedēļas nogales, un nereti — ceļš mājās kājām, lietū vai sniegā. “Disciplīna bija vērtīgākā,” uzsver dalībnieki, atsaucoties uz to, cik daudz mācījušies no ilgstošajiem, reizēm sešu un pat vairāk stundu mēģinājumiem.

„Mūs savāca  atveda bērnus uz mēģinājumu deviņos, labākajā gadījumā paēdis brokastis tu grabini līdz diviem – visu laiku tu dziedi! Tad ienāk mana mamma Valentīna, atnest 3 kukuļus baltmaizes un kefīru, varbūt salami desu, visu sakapā iekšā, un vēl sešas piecas stundas strādājām. Tā mēs gatavojām programmas, un varu tikai apbrīnot manu vecāku pacietību ar šo bērnu baru,”

atzina Sandis Miltovičs.

Vecāku uzticēšanās un pedagogiem veltītais darbs radīja īstu audzināšanas skolu. “”Pekšņi” bija kā otrā ģimene,” saka Linards Jaunzems, izceļot, ka apgūtā darba kultūra noderējusi visā dzīvē.

Svarīgu lomu ansambļa darbā ieņēma komponists Valts Pūce, kura mūzikli “Sūnu ciema zēni” un “Burvis no Oza zemes” kļuva par “Pēkšņi” repertuāra stūrakmeņiem.

“”Sūnu ciema zēni”  bija pasūtījuma darbs, pasūtīja „Zelta sietiņš”, varēja būt 1994. gads. Vajadzēja uztaisīt fonogrammu, lai viņi varētu lēkāt – 15 dziesmas, un man likās, ka būtu labi, ja to darītu „Pekšņi”. Pirmo ierakstu dejotājiem izdarījām Līgatnē, viss bija ļoti forši!”

atceras Pūce, stāstot par bērnu ansambļa iesaisti savos darbos. Reizēm pēc „Pekšņu” koncerta Ints un Valts divatā spēlēja balli.

Ļoti žēl, ka “Pekšņu” repertuārs šodien ir tikai fragmentāri saglabāts - kasetēs, personīgajos albumos, pavisam nedaudz dziesmu iemūžinātas studijā, piemēram, ļoti meklēts tiek skaņdarbs „Burtiņš A”! 90. gados izdotas vairākas kasetes, to vidū programma ar aktieri Jāni Paukštello. Kopā ar līgatniešiem koncertēja arī Viktors Zemgals, Olga Rajecka, Ivars Kalniņš, ansamblis piedalījās konkursā „Saules zaķis”, festivālā „Liepājas dzintars”, pat dziedāja barikādēs Doma laukumā, un būt “Pēkšņos” nozīmēja ne tikai dziedāt, bet apgūt arī spēju improvizēt, kontaktēties ar publiku, uzņemties atbildību un iepazīt dažādas dzīves puses.

„Tas bija kaut kas vairāk nevis tikai bērnu dziesmas. 1993. gadā pat uzvarējām festivālā „Latvju ziņģe”!

Latvijā nav tādas apdzīvotas vietas, kurā „Pekšņi” nebūtu uzstājušies! 1993. gadā uzvarējām „Saules zaķī”, kur mūs dzirdēja poļu čaļi un uzaicināja uz festivālu Varšavā.”

Neviens grupas dalībnieks gan nav profesionāli pievērsies mūzikai, Sandis un Valts deviņdesmitajos vadīja „Mūzikas ziņas bērniem”  LTV, bet tagad nodarbojas ar sporta pasākumu rīkošanu, Linards strādā loģistikas jomā.

Lai visiem tikpat liels entuziasms, uzņēmība un darbaspējas, kādas tās bija Līgatnes bērnu ansamblim „Pekšņi!’”