4. martā dziedātājs un dziesmu autors, grupu „Palsa” un „Kaimiņi” kādreizējais dalībnieks Viktors Tilčiks nosvinēja 65. jubileju. Tās priekšvakarā  tapa saruna par Viktora muzikālo daiļradi un dzīvi, kas lielākoties aizritējusi Smiltenes pusē – vietā, kas pa jokam dēvēta par latviešu kantrī mūzikas dzimteni. Katrā jokā taču ir daļa patiesības,  tomēr Viktors sevi nesauc ne par kantrī, ne arī šlāgermūziķi, kaut ar panākumiem piedalījies aptaujā „Latvijas sirdsdziesma”, kas agrāk bija pazīstama kā „šlāgeraptauja”. „Esmu vienkārši dziesminieks. Un dziesmas top nepārtraukti,” uzsvēra Viktors, kurš dzimis un audzis pie Smiltenes – Silvā, kur viņa barakas kaimiņi bija citas tautības.

„Skolas korī mani neņēma, laikam jau tad bija nosliece uz solo. Dziedāju mājās uz ķeblīša, kad vakaros sanāca pasēdēšana, kad vecāki atpūtās. Dziedāju kaut no Muslima Magomajeva vai arī „jaunība, jaunība – sārtais vīna trauks.” Man kaimiņos bija Ausmas tante, kas spēlēja akordeonu. Mājai otrā pusē dzīvoja latvieši, visi sanāca kopā, nekādu domstarpību nebija.”

Četrpadsmit gados Tilčiks sāka apgūt ģitārspēli – nolika priekšā lapiņu ar uzzīmētu ģitāras ladu un stīgu pozīcijām. Mūzikas skolā puisis negāja, bet ļoti gribējās dziedāt. Tapa arī paša „meldiņi”, un neilgi pirms atmijas Viktors iepazinās ar puišiem no Sedas, kas spēlēja ģitāras un dziedāja.

Pēc dienesta Viktors dziedāja Edgara Andrupa ansamblī, kas priecēja Smiltenes apkaimes ballētājus un kāziniekus. Garajās darba stundās tika apgūts latviskais izklaides repertuārs:

„Ļoti ātri "pieleca" tā mūzika. Un tad uzreiz mani uzaicināja uz Smiltenes kultūras nama ansambli, no kura aizgāja vokālists. Tur bija mana pirmā iepazīšanās ar Raimonda Paula mūziku, dziedāju dziesmu „Spītība”."

Smiltenes k/n ansambli vadīja pianists Juris Kļava, iepriekš spēlējis džezu Latvijas radio estrādes un vieglās mūzikas orķestrī, pēcāk darbojies grupā „Selga”.  1982. gadā Viktors sāka dziedāt vietējā ansamblī „Palsa”, kam dots upes nosaukums, un kā straume lija Tilčika dziesmas. Tās tapa ar mūziķa sievas Elitas vārdiem, un allaž vispirms radīta viņas dzeja, tikai pēc tam no tās izrietoša melodija.

„Varu uzrakstīt dienas, nedēļas, mēneša vai pat gada laikā. Tik viegli jau nerodas tās dziesmas. Ja es rakstu, cenšos ar savu mūziku aiznest līdz klausītājam to tekstu. Diskam varu sakrāt četru gadu laikā.”

Elitas un Viktora kopīgās dziesmas dzima, sākot ar grupas „Palsa” laikiem. Pēc simtiem koncertu un ballīšu tikai 1999. gadā izdots šī ansambļa albums „Nodreb mana sirds”, bet drīz vien grupa izjuka, un Tilčiks pievienojās smilteniešiem „Kaimiņi”, jo bija aizgājis solists Agris Gedrovičs. Ar „Kaimiņiem” Viktors klajā laida albumus „Esmu mājās” un „Atnāc”, sadarbojās ar Lailu Ilzi Purmalieti, bet arī šis kolektīvs pašķīrās.

„Laikam esmu vienpatis. Visu savu mūžu pēc  divdesmit gadiem biju viens – strādāju par mākslinieku, tikai vakari bija ar cilvēkiem. Tagad darbnīcā izgatavoju vizuļus viens pats.”

Pēc pauzes darboties dziesminieks atsāka ar dziesmu „Pulkstenis ar dzeguzi”, kas sniedza iedvesmu ķerties pie solodiska. Izdoti trīs Viktora Tilčika soloalbumi – „Vakara kokteilis” (2009), „Pēc ballītes” (2012), „Mazā pasaule” (2017).  Šogad, cerams, gaidāms nākamais, no kura raidījumā pirmatskaņojumu piedzīvo dziesma „Mana paradīze”.

„Gribas parādīt, ko jaunu radījis. Gribas mazdrusciņ patikt. Bez kāda laba vārda no cilvēka, tu esi to darbu par velti darījis.

Mana paradīze, mana Nirvana – tās ir četras stundas pie ezera vai upes . Tā sajūta nav izstāstāma, tik laba, tik pacilājoša. Tās dēļ vien ir vērts dzīvot. Un kaut tikai nebūtu kara…”