„Ja es kādreiz tā varētu”, bērnībā, klausoties ārzemju rokmūziku domāja Raimonda Vazdika. Viņa, protams, jūsmoja par latviešu dīvām Noru Bumbieri un Margaritu Vilcāni, taču sevi izpaust caur skaņu iemācījās tikai 20. gs. 80. gadu nogalē. Pienāca mirklis, kad ar kustību teātri kļuva par maz, lai izteiktu visu, kas sakrājies uz sirds. Bija nepieciešams elpot, raidīt skaņu, kliegt, protams, dziedāt. Vazdika, to darot jau 30 gadus, nonākusi pie atziņas, ka skaņa, kas nāk no mums ārā, rada dziedinošu efektu.  Ar balsi, savām dziesmām un dzeju Raimonda ir klātesoša teātra un mūzikas pasaulē, tapušas izrādes „Viņi dejoja simts vasaras”, „Trīs māsas un neatvairāmais Harmss”, „Vārnu ielas romance”, „Dzīve virs jumtiem” un citas. 9. septembrī gaidāma kārtējā pirmizrāde „Ilgojos pēc Ilgu Tramvaja”.

„Iespējams, viss sākās ar mūzikas skolu. Sešu gadu vecumā mamma mani aizveda uz Jūrmalas mūzikas skolu, kur es  sāku spēlēt klavieres. Un tad jau skolā tautas deju ansamblis, pašdarbības teātra pulciņš, Tautas deju ansamblis Gatve, Universitātes studentu teātris, Anša Rūtentāla kustību teātris. Tā tas savijās un aizgāja, un viss ir viens. Mākslinieks ir tas cilvēks, kas jūt un domā, savērpj to visu vienā kamolītī, kaut kur uzrāpjas un mēģina ar to visu dalīties.”

Komandējot ierindas skates skolā, Raimonda sevī sajuta vadoņa un režisora gēnu. Bailes no skatuves ar laiku pazudušas, bet bailes no dzīves nekur tālu nav aizgājušas – viņa nevar vieglprātīgi lekt un traukties un, kad jādzied vēl īsti atmiņā neiegūlusies dziesmas, nervu nolietojums liek sevi manīt. Skatuve prasa savu nervu daudzumu, un bailes līdz galam nepāriet.

Sākumā Vazdika gribēja kļūt par skolotāju, jo mamma bija angļu valodas skolotāja, vilināja arī garais atvaļinājums.  Bet jau mūzikas skolā Raimonda sāka komponēt:

„Spēlēju ļoti skaistu savu dziesmu, pienāca masīva un sāka dziedāt – „čigānzēns no tirgus mājās...”, izrādījās, ka mana dziesma jau sen uzrakstīta.”

Un tomēr… 2001. gadā izdots Raimondas Vazdikas pirmais disks „Labākās dienas”, kam sekoja „Neatskaties” (2005) un „Dzejnieki.Nakts.Bohēma” (2012) ar tāda paša nosaukuma izrādes dziesmām. Tagad tapis jauns albums „Vēstules rokrakstā smalkā”, kura četras dziesmas skanēs jaunajā izrādē. Taču nevienai nav izdevies pārspēt to popularitāti, kādu ieguva dziesma „Apsoli man neko” no debijas diska:

„Manā gadījumā pirmā droši vien ir dzeja. Lasu grāmatu, ieraugu dzejoli, kas uzrunā, un viņš nāk pats ar savām notīm un skaņām. Reizēm melodija un vārdi top reizē, tā bija ar dziesmu „Apsoli man neko” – 20 minūšu laikā "izliju", sarakstīju vārdus un mūziku, pie tam trinkšķinot ģitāru, kuru nepārvaldīju, zināju tikai dažus akordus.”

Dziesmu radīšanā neatsverams ir mūziķes Ilzes Gruntes atbalsts, kas iespēlē ģitāru un citus instrumentus. Vazdika prot sapulcēt radošu cilvēku kolektīvu, ar kuriem īstenot savas idejas, taču doma pašai radīt mūziku un to dziedāt neradās vienā mirklī:

"Pēc mūzikas skolas beigšanas klavieres uz laiku pametu malā, likās, ka nav priekš manis. Tad sapratu, ka varu dziedāt, un sākās folkkustība, devos uz pirmajiem folkfestivāliem – tas ļoti attiecās uz mani! Un arī "Marana" manī ienāca kā vētra, iemīlēju Valta Pūces mūziku.”

Raimonda nāca pie kameransambļa „Marana” vadīt kustību nodarbības, un Valts izdomāja, ka jāraksta mūzikls. Tapa "Visādas drazas", un toreiz viņa rakstīja dzeju jau gatavām melodijām. Aktrises karjerai teātrī "Kabata" sekoja darbs Jaunajā Rīgas teātrī, kur režisors Juris Rijnieks iestudēja Jura Kulakova mūziklu „Livonijas sapņi”. Tur tapa arī Raimondas pirmā muzikālā soloizrāde „Beidzamais tramvajs” ar dažādu latviešu autoru dziesmām. Tagad 9. septembrī kultūras un drāmas telpā „OratoriO” gaidāma pirmizrāde Vazdikas jaunajai izrādei "Ilgojos pēc Ilgu Tramvaja", kurā piedalās aktrise Dace Vītola, mūziķis Miķelis Putniņš („Ezeri”) u.c.

„Tramvaji mani nedaudz vajā. Pirms dažiem gadiem spēlēju izrādi par Mirdzu Ķempi, tad uzzināju, ka viņa tulkojusi Tenesija Viljamsa lugu „Ilgu tramvajs”. Tā ir jauka tēma, ka ļoti gribas nonākt kādā jaukā, siltā vietā, dienvidos pēc būtības, kā es saku. Kur nav rūpju un raižu…”