Rudens ģitāristam Mārcim Auziņam būs ļoti darbīgs – 1. oktobrī ar koncertu dzimtajā Madonā sākas ģitārista koncertu sērija „Lielā plūsma”. Tās pamatā mūziķa trešais soloalbums. Pirmais klajā nāca 2016. Gadā, tajā iekļautas divpadsmit Raimonda Paula melodijas, un nosaukums „Viens” atspoguļoja Mārča situāciju uz skatuves – viens ar savu ģitāru. Nē, instrumenti gan ir vairāki, un savas ģitāras Auziņš nosauca par draudzenēm. Vienu no tām viņš spēlēs arī koncertā „Katedrāle un roks” 10. oktobrī, dienaskārtībā arī citi pasākumi, piemēram, dziesmu spēle „Šveiks”.

Pasaulslavenie ģitāristi sākuši spēlēt jau 4 un sešu gadu vecumā, taču Mārcis Auziņš sāka vēlu – apmēram piecpadsmit. Madonā viņš mūzikas skolā piesēdās pie klavierēm , tad līgani pārgāja uz ģitāru.

„Madonā bija Imanta Pulksteņa rīkotais festivāls Sinepes un Medus, kā arī Ģitāristu sesija – likumsakarīgi apmeklēju abos šos pasākumus. "Līvu" koncertā kultūras namā biju tuvāk skatuvei, bija liela interese.”

Pēc 8. klases Mārcis iestājās Rīgas 100. vidusskolā, mācījās ģitāru vispirms pie Aivara Zīberta, tad Armanda Alkšņa, leģendāra ģitārista. Tolaik Auziņš spēlēja smagā roka stilā Džo Satriani un Stīva Veja repertuāru.

„Noslēguma eksāmenā spēlēju Rimska-Korsakova "Kamenes lidojumu", pie šī skaņdarba pavadīju ārkārtīgi daudzas stundas, veselu pusgadu. Ārkārtīgi sportisks skaņdarbs, lai dabūtu labu tehniku. Eksāmenā man pat sarāva roku krampī, bet tik un tā dabūju labu atzīmi. Tur bija brīnišķīga iespēja iepazīties ar Raimondu Raubiško – spēcīga un harizmātiska personība. Starp stundām notika „džemošanas”.  Viņš pavēra kabineta durvis un aicināja uzspēlēt. Tajā laikā džezs nebija nācis modē kā vēlāk jauniešu vidē.”

Rīgas 100. vidusskolā Auziņš sagatavoja tehnisko bāzi, kas ģitārspēlē noderēja turpmāk, mācoties Rīgas Doma kora skolā. Džeza nodaļas tur vēl nebija, Mārcis apguva mūzikas menedžmentu. Viens no viņa lektoriem bija ģitārists Aivars Hermanis – tagadējais mūzika skatuves partneris. Pretēji Hermanim, kas meistarību kaldināja Liepājas restorānos un dejās, Auziņš balles nav spēlējis. Kad Rīgā darbojās vairāki mūzikas klubi, iznācis pavadīt koncertos Gunāru Kalniņu, Jāni Stībeli, Kažu u.c. sastāviem.

Rīgas Doma kora skolā mūzikas mededžera izglītībai sekoja šīs pašas skolas mūsdienu ritmiskās mūzikas nodaļas diploms. 2014. gadā Jāzepa Vītola Latvijas mūzikas akadēmijas džeza nodaļā iegūts  bakalaura grāds džeza ģitāras specialitātē - paralēli turpinājās aktīva koncertdarbība un ierakstu sesijas. Kad Auziņš šovā "Dziedošās ģimenes" spēlēja ģitāru, tur viesojās Raimonds Pauls – iepriekš viņi jau bija sadarbojušies koncertos:

„Vienudien Maestro man zvana un saka – tev ir jāatbrauc pie manis. Aizbraucu, ieeju mājās, viņš rāda, ka stūrī stāv ģitāra. Labs un dārgs Gibson instruments, pamēģināju… Un Maestro saka – ņem un spēlē, tā ir dāvana. Šo instrumentu viņam atdeva kāds kolēģis, nopircis savam dēlam, kurš to nespēlēja – lai iedod kādam jaunam talantam. Tā es tiku pie ģitāras!”

Savu pirmo albumu „Viens” Auziņš ieskaņoja ar Maestro dāvāto ģitāru! Nosaukums ir simbolisks – jo Mārcis ir viens uz skatuves savos solokoncertos.

„Ne visi skaņdarbi ir noaranžējami tā, lai izklausītos labi. Es 98% gadījumu savos albumos neizmantoju papildus celiņus, viss ir tā, kā varu to nospēlēt vienā paņēmienā – uz skatuves. Uz ritmu balstītus skaņdarbus tā nevarēju izpildīt, katru dienu sēdēju pa astoņām stundām dienā, analizējot, kuras Paula dziesmas varu kvalitatīvi izpildīt viens pats. Daļu atmetu jau pusceļā, izmēģināju trīsreiz lielāku skaitu skaņdarbu nekā iekļauti albumā.”

Ar otrā soloalbuma „Aizrautība” materiālu Auziņš pērn sarīkoja Latvijā pirmo autokoncertu Ādažos. Vēl spilgti prātā brīnišķīgā sajūta, kāda radās pēc vairāku mēnešu klusēšanas atkal uzkāpjot uz skatuves:

„Pēc trešā skaņdarba es sapratu, cik ārkārtīgi forši spēlēt ģitāru un to darīt uz skatuves, un ja cilvēki to klausās. Pasaules kontekstā autokoncerta ideja nav nekas jauns. Kad krīzes dēļ atcēlās koncerti, arī desmit, divdesmit mani pasākumi, kādā rītā, kad parasti skatos vācu ziņas, es ieraudzīju, ka viņiem ir šāds pasākums.”

Sarakstīta mūzika ne tikai saviem albumiem, bet arī teātra izrādēm, internetā pieejamas Mārča videolekcijas ģitārspēlē, un joprojām ne diena mūziķa dzīvē nepaiet bez vingrināšanās:

„Reti ir tā, ka ļaujos mūzas plūsmai, ja ir jādara, tad jāpanāk sev iekšā sajūta, ka gribu to darīt, tāpat kā aktieri ieiet lomā. Jāiejūtas darbā, un, ja ārkārtīgi negribas, izeju izstaigāties pusstundu, un man jau sagribas sēsties pie ģitāras.

Dzīves pietiek, lai labi izkoptu vienu spēles paņēmienu. Tu nevari vienlīdz labi spēlēt flamenko un heavy metal. Katrs no stiliem paģēr ārkārtīgi daudz darba stundu – tā ir mūziķa dzīves aisberga neredzamā daļa.”