Komponists Jānis Lūsēns pamatoti uzskatāms par darbaholiķi – tikko kā aizvēries mūzikla „Agrā rūsa” priekškars, bet viņam jau sācies jauns darba cēliens – jau 3. jūnijā Jelgavā notiks pirmais no grupas „Zodiaks” šīs vasaras koncertiem. Ansambļa daiļradē gan bijuši vairāki posmi, pirmajā no tiem „Zodiac” rakstība atšķīrās no pēdējā posma, kurš noslēdzās 1991. gadā līdz ar solista Zigfrīda Muktupāvela iesaisti jaunizveidotajā ansamblī „bet bet”. Šoreiz tieši Zigfrīds bija iniciators, lai uz koncertiem sapulcētos Lūsēna komandas 80. gadu nogales pamatsastāvs – kamēr vēl acis un ausis, rokas un kājas, arīdzan balsis klausa. Tas iezīmē arī dziedātājas Maijas Lūsēnas atgriešanos Latvijas mūzikas dzīves apritē, 1989. gada festivālā „Liepājas Dzintars”, kurā „Zodiaks” izcīnīja Galveno balvu, Maija un Zigfrīds tika atzīti par labākajiem solistiem.

Grupas „Zodiaks” vēsture sākās 1979. gadā, kad skaņu ierakstu studijā „Melodija” tika ierakstīta pirmā skaņuplate „Disco Alliance” skaņu režisora un producenta Aleksandra Grīvas vadībā:

„Nejaušā sarunā pie skaņuplašu fabrikas direktora Kambalas viņš pieminēja, ka nekas tamlīdzīgs Padomju Savienībā nav noticis – iztirgoti 20 miljoni šo plašu, cik vēl tirgoja, kāda tirāža bija otrajai platei, nezinu, un šie skaitļi nekur nav pieejami. Sākums bija varens. Kaut kādā mērā tā bija prestiža lieta padomju nomenklatūrai, parādot, ka, lūk, mēs arī varam izveidot rietumu līmeņa produktus, ieskaitot lielisku Frančeskas Kirkes veidoto skaņuplates vāciņu.”

Interesanti, ka Jānis Lūsēns ierakstā izmantoja arī pašmāju sintezatoru autoru Viļņa Kazāka un Feliksa Staņeviča būvētos sintezatorus. To skanējums, iespējams, padarīja mūziku unikālu, un ar mūsdienu tehniku teju nav iespējams to atdarināt. Gaidāmajos koncertos uz skatuves Jānim Lūsēnam un ģitāristam Aivaram Gudrajam pievienosies arī Kristens Kupčs (ģitāra), Harijs Gūtmanis (sitaminstrumenti), Uģis Upenieks (perkusijas) un Jānis Lūsēns jun. (bass):

„Mans dēls kanādiešu režisora filmai par padomju laika autobusa pieturām veidoja mūziku, un, lai tā neizklausītos pēc Holivudas, aizvedu Jānim Feliksa Staņeviča sintezatoru. Instruments ir savā ziņā unikāls, visi tembri derēja, skanēja ļoti autentiski, kā astoņdesmitajos.”

Unikāla ir arī paša Jāņa Lūsēna daiļrade, sevišķi viņa melodijas, tematisms. Piemēram, pirmās „Zodiac” skaņuplates materiāls ir aizgājis „tautā” ar visdažādākajiem aranžējumiem, ieskaitot pūtēju orķestrus, akordeonistus, simfonisko orķestri:

„Kaut kāds punkts padomju estrādes mūzikā tas bija. Koncertos dažām skaņām centīsimies pietuvināties agrīnajam „Zodiac”, dēls tam ļoti gatavojas, būs arī elektroniskas sagataves, citādi uz skatuves būtu nepieciešami ļoti daudz cilvēku. No iepriekšējiem sastāviem bija doma par bundzinieku Andri Reini, bet viņš būtu nepieciešams tikai uz dažiem skaņdarbiem un viņam ir daudz darba.”

Koncertos iespējami kādi negaidīti goda viesi, Jānis domā, ka varbūt būs nepieciešamas arī izmaiņas programmā, jo tas saprotams tikai sazobē ar publiku, vērojot tās reakciju.

Šogad aprit 40 gadu, kopš Jāni Lūsēnu pēc Latvijas Valsts konservatorijas beigšanas norīkoja darbā Liepājā, lai uzņemto zvejnieku kolhoza „Boļševiks” orķestra „Neptūns” vadību. Komponists šo kolektīvu labi iegaumēja kopš bērnības, kad tas darbojās Jēkaba Ozoliņa vadībā, radot konkurenci Latvijas radio estrādes orķestrim. Lūsēns sastāvu pārgrupēja uz roka komandu, kurā spēlēja Ainars Virga, dziedāja Aivars Brīze, protams, Maija Lūsēna.

1985. gadā „Neptūnam” pievienojās solists un vijolnieks Zigfrīds Muktupāvels, kura ugunskristības notika Liepājas teātra uzvedumā „Māte un neitronbumba” ar Lūsēna mūziku. Dziedātājs bija viens no iniciatoriem grupas t.s. Atvadu koncertiem un raidījumam pievienojās telefonsarunā:

„Ideja dzima nevis no jaunības, bet, ieskatoties pases datos un daža laba, ieskaitot mani, veselības stāvoklī, tad šis ir pēdējais brīdis „Zodiakam” kaut ko izdarīt. Pašreizējā koncepcija izkristalizējās lēnām, sākumā pat nesapņoju, ka tas būs „Zodiaks”, bet vismaz Jāņa Lūsēna dziesmas. Liels prieks, ka Jānis ņēma savās rokās savu radošo pusi, un tāpat kā kādreiz viņš visus komandē un visi klausa.”

Bez Maijas šāda atgriešanās nebūtu iespējama, pierunāt Lūsēnu izdevās turnejas producentam Aigaram Dinsbergam, jo viņas piedalīšanās piešķir koncertiem fenomena statusu:

„Nav tik svarīgi, kurš cik augstu dzied, svarīgi ir – kurš pēc kura vadās, piemēram, mēs kādreiz centāmies ievilkt elpu kopā, noslēgt reizē katru vārdiņu, pie tā ļoti strādājām. Katru dienu bija mēģinājumi.  Maijai balss skan tāpat, man diapazons kļuvis vēl plašāks. Es šo koncertu gribu uztvert arī kā jaunu attīstību, tādēļ vijoles solo dziesmā „Mirušais gadsimts” būs četrreiz garāks nekā iepriekš.”

Viena no Zodiaka iezīmēm 80. gadu beigās bija bungmašīna un sekvenceris, tad tagad šādi temporitmiski ierobežojumi būs minimāli,  būs dzīvā muzicēšana, kas ainu padarīs citādu.  Jānis Lūsēns gan joko, ka viss tiks spēlēts no nošu pultīm:

„„Zodiaka” darbība notika laikā, kad sabiedrībā bija nobrieduši lieli procesi, visi bija mazliet nervozā, jutekliskā sajūtā, ka rīt kaut kas mainīsies. Nebija atklāta ienaida, bet gaiosā kaut kas bija – no tā laika nāk šī sajūta, nevis jaunības un bohēma,  kas piemirsusies, bet kopābūšana festivālos un skatēs ar savstarpēju, veselīgu konkurenci un radošām lietām.”   

„Zodiaka” atgriešanās koncerti šovasar notiks 3. jūnijā, Jelgavā, 10. jūnijā Liepājā, koncertdārzā „Pūt, vējiņi”, 16. jūnijā Siguldas pilsdrupu estrādē, 15. jūlijā Jēkabpilī, Krustpils brīvdabas estrādē, 21. jūlijā Talsos, Sauleskalna estrādē, 22. jūlijā Alūksnes Pilssalas estrādē, 29. jūlijā Saulkrastu brīvdabas estrādē, 11. augustā Valmieras estrādē, 12. augustā Saldū, Kalnsētas parka estrādē, 16. augustā Dzintaru koncertzālē, 19. augustā Bauskas Pilskalna parka estrādē, 26. augustā Ikšķiles brīvdabas estrādē un 16. septembrī Daugavpils kultūras pilī.

Viena realitāte Jānim Lūsēnam ir „Zodiaka” mūzika, otra – Ozolu skola un tur sakrātā akustisku mūzikas instrumentu kolekcija, kura arvien tiek papildināta:

„Jebkurš var apsēsties pie šiem instrumentiem un improvizēt kaut ko rāmu un plūstošu. Es tos saucu par skaņu laukiem, ieeju kaut kādā monotonā stāvoklī, spēlējos ar to. Iespējams, septembrī uzstāšos atkal ar savu soloprogrammu bez šova elementiem.”