Mūziķa, dziedātāja un dziesmu autora Māra Slokas, grupas „Klaidonis” dibinātāja un līdera 60. jubilejai veltītā koncertturneja sākās jau pērnajā rudenī un tā turpinās arī 2023. gadā, atsākoties ar koncertu 4. februārī Bauskas kultūras centrā. Bauska, Mālpils, Sigulda, Jelgava, Vecumnieki – Slokas muzikālās darbības areāls bijis plašs, par to saucama ne tikai Latvija, bet arī vairākas ārvalstis, kur viņš muzicējis latviešu publikai. Visdrošāk Sloka jūtas pie mikrofona un ar basģitāru rokās, taču varētu uzspēlēt akustisko ģitāru un padziedāt pie ugunskura. Dziedoši bija jau Māra vecāki, viesības aizritēja ar kopīgu dziedāšanu, un jau diezgan agri zēnam palūdza paspēlēt arī akordeonu. To viņš apguva pēc dzirdes, un tagad Māris savas dziesmas iedzied telefonā, lai pēc tam melodijām vārdus vai nu sacerētu pats, vai palūgtu to darīt kādam citam. Dziesmu sakrājies ļoti daudz, cerams, drīzumā tiks izdots kārtējais „Klaidoņa” ierakstu albums, bet nākamgad grupa atzīmēs 20. jubileju – šlāgermūzikas svētki turpināsies!

„Lielas vēlmes dalīties ar savām domām un jūtām man nav bijis. Dziesmas vienkārši rodas. Tad tās iedziedu, protams, iepriekš izvērtēju, un plauktiņā nolikts diezgan daudz.”

Māris dzimis Užavā, visa piekraste padomju laikā bija aizliegtā armijas zona. Nākamā dzīves vieta bija Pope, kur apmeklēta pamatskola:

„No bērnības esmu bijis blakus mūzikai, jo vecāki dziedāja korī un Popes estrādes ansamblī. Mājas viesībās nesēdējām pie galda, bet dziedājām visi, māsas, radi. Septiņu gadu vecumā pie manis atbrauca brālēns, kas manā skatījumā ļoti labi spēlēja akordeonu – kaut ko ar vienu pirkstu, un man ļoti iepatikās. Es tajā vasarā iemācījos jau pirmās dziesmiņas ar vienu rociņu. Pašmācības ceļā gada laikā jau varēju spēlēt akordeonu. Pēc dzirdes tikai, jo nošu nebija.”

Mamma juta, ka puikam jāiet mūzikas skolā. Iespaidots no radinieka, kas beidza mežraga klasi, Māris Ventspils bērnu mūzikas skolā izraudzījās šo instrumentu, taču skolu nepabeidza. Traucēja attālums no Popes, kas bija jāmēro ar autobusu, kad dažreiz nemaz neieradās. Tagad žēl, ka neizdevās apgūt dziļāk mūzikas pamatus.

Par pamatiem kļuva magnetafona ieraksti – Ilmārs Dzenis, bītli, arī „Čikāgas piecīši”, kuru daiļrade kļuva par pamatu Slokas mīlestībai pret kantrī mūziku.

„Sestajā klasē pamatskolas ansamblī spēlēju ērģelītes, piesēdos pie bungām skolas ballītē. 1979. gada pavasarī toties bija pirmā manas grupas balle Vecsaules kultūras namā. Grupas nosaukums bija „ReLaKo” – reti laba kompānija.”

Skolas gados, klasē astotajā ģitāras pavadībā tapa Māra pirmā dziesma „Kad liepas zied”, tā ieskaņota dueta „Dace un Māris” albumā „Sestdienas vakarā”. Šis projekts tapa deviņdesmitajos, kad grupu vairs nevajadzēja, varēja iztikt ar taustiņinstrumentiem un bungmašīnu vien.
Kopumā savu daiļradi mūziķis definē kā šlāgermūziku kantrī ietērpā, pie šīs formulas nonākdams pakāpeniski. Ar „ReLaKo” spēlēta aktuālā ārzemju mūzika, ieskaitot „Smokie” un „Boney-M”, vēlāk, studējot Jelgavas Lauksaimniecības akadēmijā Mārim bija grupa „Ķieģelis”, paralēli „Pulss” Bauskā, ar kuru spēlēts smagais roks  dažubrīd par „AC/DC” stilā:

„Man visu mūžu vairāk patikusi melodiska mūzika, tāpēc tas ir kantrī vai šlāgeris, plus vēl klāt teksts. Vācijā 90. gados strādājot, klausījos kantrī mūziku, kuru pie mums nekur nespēlēja un radio neraidīja. Sapratu, ka šis ir virziens, kurā gribu spēlēt, apvienojot ar latviešu mentalitāti.”

Sloka teicis, ka grib spēlēt lauku cilvēkiem, arī pats jūtas kā lauku zēns. Pēc pamatskolas viņš iestājās Mālpils tehnikumā, lai mācītos par celtnieku. Variants bija Saldus tehnikums, taču tur nebija ansambļa, jo Māris nevēlējās mūziku pamest pavisam:

„Vēl 8. klasē biju dilemnas priekšā – mūzika vai kaut kas cits. Gribēju stāties Rīgas kultūras darbinieku tehnikumā, bet mani atrunāja. Mālpilī bija labā līmenī sports un ansamblis – abas lietas mani interesēja. Paldies Atim Priedītim, kas mani pamanīja un ieteica mācīties vokālajā studijā pie Maigas Grietēnas.”

Balss attīstības rezultāts bija tik labs, ka Māris Sloka kļuva par bigbenda „Sigulda” solistu, taču negribēja pamest iesāktās mācības, profesiju. No otras puses, mūzikā paša spēkiem apgūts ļoti daudz. Otrs „Siguldas” dziedātājs Nauris Puntulis iestājās J. Mediņa mūzikas vidusskolā un aicināja Māri darīt tāpat, taču konsultācijā pedagogs palūdz iztēloties sevi uz operas skatuves, kas nu galīgi nebija Slokas aicinājums. Viņš nopirka klavieres, mācību grāmatas, mācījās mājās.

„Ar norīkojumu strādāju Bauskas pusē Vecsaules kolhozā. Jaunuzceltā mājā mums iedeva dzīvoklīti, pat maisus nebiju izkrāmējis, kad satiku Vecumnieku kolhoza priekšsēdētāju. Viņš prasīja – vai negribu nākt uz Vecumniekiem, solīja dienesta mašīnu un četristabu dzīvokli. Ar abām meitām aizgājām uz turieni.”

Iepriekš Bauskā Sloka muzicēja grupā „Lombards”, spēlējot arī „Čikāgas piecīšu repertuāru, kopā ar Edvīnu Zariņu un bundzinieku Elmāru Jirgensonu no ansambļa „Dālderi”. Jirgensons ir arī viens no dalībniekiem grupā „Klaidonis”, kas 20. jubileju oficiāli svinēs nākamgad. Lauriem bagātākā Māra Slokas dziesma ir „Mazā dvēselīte” ar Elīnas Zālītes vārdiem, kas ieguva labākās dziesmas titulu 2005. gada Bauskas kantrimūzikas festivālā, pārliecinoši uzvarēja „Šlāgeraptaujā’ 2005”, kā arī saņēma AKKA/LAA Bezgalības balvu kā gada visvairāk atskaņotā dziesma Latvijā. Savu Zelta mikrofonu par 2016. Gada labāko kantrī vai šlāgermūzikas albumu Māris kopā ar grupu „Klaidonis” saņēma par albumu „Ar smaidu saulrietā”.

„Dzīvē man sanācis būt klaidonim, bet esmu klaidonis, kas atgriežas mājās. Tad paņemu ģitāru rokās, patrinkšķinu, ja rodas melodija, ierakstu telefonā. Šobrīd stāv simts gabalu.”