Apbrīnojami, ka Bauskas grupa „Dālderi”, aktīvi darbojoties labi ja gadus piecus, ir atstājusi tik daudz labu atmiņu par sevi, ieskaitot savus lielākos hitus „Dzeltenie aizkari” un „Mīklas”, dziesmas, kas regulāri skan ēterā. Baušķenieki šogad svin 45 gadus kopš pirmās uzstāšanās ar nosaukumu „Dālderi” Skaistkalnes estrādē rīkotā festivālā, un notikumam par godu uz sarunu pulcējās ansambļa solistes Dagnija Ozola un Nijole Berezina, bundzinieks Elmārs Jirgensons un basģitārists Valdis Ozols, kura devumam grupas repertuārā kā dziesmu autoram šoreiz veltīta galvenā uzmanība.

Saprotamu iemeslu dēļ sarunā piedalīties vairs nevar Edvīns Zariņš, kuru pārējie „Dālderu” dalībnieki sauca par ansambļa vizītkarti, tāpēc bez viņa koncerts laikam būtu neiespējams, kaut gan ne tikai Edvīns dziedāja un komponēja. Turklāt baušķenieku firmas zīme bija četrbalsīgs dziedājums – divas meitenes un divi puiši, nu, gatavā ABBA vēl pirms slavenās „Eolikas”, taču pirmsākumos bija trīs puiši, nu gluži kā trīs musketieri:

„Edvīnu uz Bausku atveda viņa armijas kolēģis. Es spēlēju citā grupā, tad iepazināmies, bet mūsu pirmais sastāvs bija bez Valda, ar citu basistu. Tad kopā saspēlējāmies vienā pasākumā, kur bija Edvīns, es, Dagnija un Valdis. Konstatējām, ka skan savādāk, likās, ka iestājusies savstarpēja tuvība,”

Stāsta Elmārs Jirgensons, kurzemnieks, kas Bauskā dzīvo kopš piecus gadu vecuma, pašlaik spēlē ar Māri Sloku grupā „Klaidonis”, kas bungu spēlē ir autodidakts.

Dzimis Bauskā nav arī Valdis Ozols:

„Dienēju kopā ar puisi no Bauskas, kas mani turp aizvilka – līdzīgs scenārijs.”

Dienests notika karavīru ansamblī „Zvaigznīte”, kur bija pirmais un otrais sastāvs, tā sauktā mazā „Zvaigznīte”, un Valdis muzicējis arī citos ansambļos vēl pirms armijas. Savukārt Dagnija Ozola gan ir dzimusi un augusi Bauskā, ar Valdi laulībā jau 48 gadus.

Nijole Berezina dzimusi Viļņā, virsnieka ģimenē:

„Mans tēvs dienēja Priekulē, kur iepazinos ar savu vīru, baušķenieku. Pēc kāzām atveda mani uz Bausku, kur kā soliste dziedāju ar citu grupu, līdz dālderīši mani noskatīja. Tas bija 1980. gadā, kad sākās mūsu muzikālais ceļš.”

Pirmajā sastāvā kā Bauskas kultūras nama grupa mūziķi 1978. gadā devās pirmajā nopietnajā braucienā pa Latviju kopā ar dziedošo aktieri Edgaru Liepiņu, kad programmai „Cilvēciņi putna sirdī” tika pieaicināti vēl divi solisti. Liepiņš izpildīja „Kukuša balādes”, kurām mūziku bija sacerējis Mārtiņš Brauns, programmā skanēja arī citu latviešu autoru dziesmas:

„ Tā visu vasaru nobraukājām, pēc tam sapratām, ka varam paši. Zēniem sākās jaunrade, Edžus šo to komponēja, Valdis tāpat,”

par grupas pirmsākumiem teica Dagnija, kas beigusi Bauskas bērnu mūzikas skolas klavieru nodaļu. Viņai tāpat kā pārējiem mūzika bija hobijs, un darbavieta visatbildīgākā – Bauskas neatliekamā medicīniskā palīdzība, un Ozola par mediķi strādāja vairāk nekā 40 gadu:

„Diennaktīm strādāju, pusotra slodze. Kā brīva diena, tā biju uz skatuves!”

Jirgensons darbu atrada kultūras namā, Valdis Ozols – Bauskas ceļu daļā par mākslinieku, zīmēja ceļazīmes, Nijole strādāja bērnudārzā par muzikālo audzinātāju, vēlāk izveidoja popgrupu „Sapnītis”, rīkoja festivālu „Aprīļa pilieni”, un visa Berezinu ģimene saistīta ar mūziku, labi pazīstama ir viņas meita, dziedātāja Sabīne Berezina.

„Nosaukums „Dālderi” ir kopdarbs, un iesākumā ideja bija saukties „Pieci dālderi”, asociējoties ar Latvijas laika pieciem latiem. Beigās izlēmām neuzsvērt skaitu, kas ar laiku var mainīties, un likās arī par garu. Tad īsi un kodolīgi – „Dālderi”. Pamatojums bija dziesma „Par visu maksāju es dārgi”, kur Elksnes dzejā ir minēts dālderis.”

Jirgensons piemetina, ka par nosaukumu izšķiršanās notikusi tieši pa ceļam, braucot kravas mašīnā uz minēto Skaistkalnes festivālu, kad bija sevi jāpiesaka. Nebūsim taču Bauskas kultūras nama ansamblis, lai iet „Dālderi” – un tā arī palika. No šī koncerta tad arī tiek rēķināta dibināšana:

„Tur pirmoreiz skanēja dziesma „Dzeltenie aizkari”, kas radās burtiski ceļa vidū.”

Valdis Ozols uzsver, ka tieši viņi bija pirmais amatieru ansamblis, kas „dzīvajā” dziedāja četrbalsīgi, ko tagad neviens vairs nedara. Aranžējumus veidoja paši, šo un to uzmeta notīs.

„Likās pats par sevi saprotams, ka visu paši, lai sanāk organiski un saprotami. Uzbūvējām arī dažas sarežģītākas vokālās partijas, dziesmā „Puse” abas dāmas dziedāja sekundās.”

Dagnija un Nijole dziedāja arī Valda Ozola nākamajā grupā „Variants”, kad izbeidzās „Dālderi”. Tas notika drīz pēc mūzikla „Nāc pie puikām” uzvaras gājiena, kad baušķenieki saviem spēkiem rekordīsā laikā aranžēja un ieskaņoja Raimonda Paula dziesmas ar Jāņa Petera dzeju Operetes teātra izrādei, kur skanēja viņu fonogrammas. Honorārā saņemtajā studijas laikā ierakstīts pašu dziesmu albums, taču tas no Maestro neieguva zaļo gaismu, un ansamblis palika bez skaņuplates, ja neskaita „Nāc pie puikām ierakstu”.

„Visas Paula melodijas bija sarakstītas uz vienas nošu lapas. Katrai dziesmai viena rindiņa, melodiskais zīmējums, un „Nepareizajai dziesmai” pat nebija piedziedājuma! Viss mūsu funktieris!”

Valda Ozola dziesmas šad tad uzrodas internetā, autors pats jau piemirsis vārdu autorus, kuru vidū bijis pat Aleksandrs Čaks. Edvīns Zariņš savus skaņdarbus atdzīvināja gan ar 90. gadu atjaunotajiem „Dālderiem”, ieskaitot Ozolu un arī Jirgensonu, bet drīz vien apvienība pārtapa „Dakotā”, kas jau bija Edžus soloprojekts. Ozola dziesmas skan raidījumā, un Valdis turpina muzicēt. No kompānijas mūzikai ardievas teikusi tikai Dagnija, bet pārējie – vēl ierindā!