Dziedātājas Ineses Grestes muzikālās gaitas mērāmas teju pusgadsimta garumā, sākot ar Rīgas 50. vidusskolu, kur Ineses klasesbiedrs bija Harijs Spanovskis, sēdēja vienu solu aiz muguras. Skolā darbojās grupa „Mazie brāļi”, kurā dziedāja Varis Vētra, pēc kāda koncerta jaunekļiem pievienojās Inese, lai nodziedātu dziesmu „Ūdensnesējs”, un, kā uzsver dziedātāja, tad neviens no viņas skolas biedriem dzīvē nav pazudis. Daži pienāca klāt pēc Grestes nesenā priekšnesuma kopā ar Siguldas bigbendu 22. jūnija Zāļu tirgū Rīgā. Inese nav īpaši mainījusies, vizuāli, ko nevar teikt par balsi – no kādreizējā koloratūrsoprāna dziedātāja jau sen pievienojusies altiem, piedalīsies arī šīs vasaras Dziesmu svētkos kopā ar Inčukalna kori „Mežābele”. Bez dziedāšanas savu dzīvi viņa nespēj iedomāties, taču 18. jūlijā Inese Greste nozīmīgo 65. jubileju svinēs bez klausītājiem, tikai ģimenes un draugu lokā.  

„Varbūt vēl sasparošos un daudz ko izdarīšu,” optimistiska ir dziedātāja Inese Greste, kurai ir pārsteidzoši garš un plašs to mūziķu un kolektīvu loks, ar kuriem iznācis strādāt muzikālajās gaitās. Viņas daiļrades ampluā ir plašs – no kormūzikas līdz džeza klasikai, ieskaitot visu iespējamo repertuāru. Dziedāts pat bērēs, tiesa, īsubrīd, jo Inesei lija asaras atvadu ceremonijas laikā, skandēts arī „Prāta Vētras” hits „Lidmašīnas”, kas sasaucas ar Grestes dzīvi, jo 27 gadus viņa strādāja lidostā. Jaunizceptā pensionāre vēl nav apradusi arī brīvā laika daudzumu, jo līdz šim ar 24 stundām vienmēr bija par maz.

Inese ir dzimusi un skolā gājusi kā Emsiņa, dziedāja skolas korī. Viņas vectēvs Artūrs Emsiņš bijis nopelniem bagāts jūras kapteinis. Viņš Inesei bērnībā mācīja angļu dziesmas, kurām vārdus nesapratu, bet varbūt arī tāpēc mamma mani aizveda uz 50. vidusskolu, kur pastiprināti mācīja angļu valodu. Vectēvs klausījās skaņuplates, operešu mūziku, un dziedātāja kopš mazotnes iemīļoja muzikālo teātri.

Mūzikas vēsturē ievērojama persona ir Ineses vecmāmiņas brālis Jānis Ansbergs, komponists, kas dibināja un vadīja savulaik tik slaveno vīru dubultkvartetu „Tēvija”. Pametis Latviju 2. pasaules kara izskaņā, viņš dzīvoja Amerikā, no kurienes sūtīja arī skaņuplates. Ar tēvoci dziedātājai izdevās satikties Latviešu Dziesmusvētkos Losandželosā, ASV:

„Viņš gan tajā laikā bija krietni gados, sliktāk dzirdēja, bet baznīcā spēlēja ērģeles, vadīja kori, paspēju ar viņu pamuzicēt.”

Skolas korī Inese bija soliste, mācības aizgāja otrajā plānā. Skolotāja Marija Brazovska mudināja mācīties dziedāšanu, un Greste iestājās Jāzepa Mediņa mūzikas vidusskolas vokālajā nodaļā.

„Būtu laikam grūti iedomāties sevi bez dziedāšanas. Tas ir spilgtākais un krāšņākais laiks, kad tu vari dziedāt. Tad arī rodas patīkami draugi, kuri ar tevi vienādi domā. Muzikanti palikuši uz mūžu.”

Jaunībā Inese paguvusi ļoti daudz, dziedājusi karavīru ansamblī „Zvaigznīte”, piedalījusies Rīgas kinostudijas filmās, kas tik ļoti iepatikās, ka vidusskola gandrīz palika nepabeigta. Mūzikas vidusskolā dziedātājai bija sapnis dziedāt operetē vai mūziklā, dejošana grūtības nesagādāja, Greste bija laba sportiste:

„Man viss kas ir paticis, tāpēc varbūt tik maz esmu izdarījusi, jo likās, ka viss vēl priekšā. Viss padevās, nekur nevajadzēja piestrādāt, un likās, ka tā turpināsies mūžīgi. Bet še tev – jau pusapaļa jubileja.”

Sevi Inese atklāti atzīst par vieglprātīgu, mācību laikā viņa dziedāja radio korī, sākumā pat neizprotot, cik sarežģīts ir šis darbs. Paaicināja arī dziedāt restorānā, un jaunības maksimālismā dziedātāja skrēja no viena darba uz otru, pa vidu mācījās.

„Galu galā kaut kas atkrita pats no sevis, visu likās, ka paspēšu, ka izdarīšu, bet dzīve salika to mozaīku kā nākas.”

Pēc mediņskolas Greste sabojāja balsi, viņa iesaka neoperēt mandeles, ko pārbaudījusi uz sevi. Balss mainījās, vairs nebija tik izturīga. Toties jaunais piesmakušais tembrs derēja blūzam, turklāt astoņdesmitajos Inese Greste dēvēta par labāko kantorī dziedātāju Latvijā. Viņa sadarbojās ar Jāni Unguru „Lauku ielas diksilendā”, strādāja Rīgas estrādes koncertapvienībā – dziedāja restorānos „Latvija”, „Luna”, viesnīcā „Rīdzene”.

Vislabākās atmiņas Inesei ir par LPSR Valsts Filharmonijas ansamblī „Tip Top” aizvadītajiem gadiem. Tur galvenās zvaigznes bija Margarita Vilcāne un Ojārs Grinbergs, Grestes partneris, savukārt, bija rokenrolu dziedātāja Einārs Vītols.

Mūzikas veikalu plauktos neatradīsies Ineses Grestes ierakstu albumu. Uz 40. Jubileju viņa gan sarūpēja kaseti un disku „Nenodzēstā uguns”, kur dziedāja dažādu ansambļu un mūziķu pavadībā, ieskaitot Jāni Valteru, Hariju Užanu un „Mazo ģildi”. Deviņdesmitajos pa kādai Ineses dziedātai dziesmai izdotas Jāņu šlāgerizlasēs. Pirms pāris gadiem iedziedāta jaunībā saklausīta dziesma „Pasaku grāmatas”, arī Jāņa Jakovļeva sacerējums „Mana skaistā Latvija”, taču Grestes stiprā puse tomēr vairāk ir koncertsniegums, kur dziedātāja izceļas ar skatuves šarmu un emocionalitāti.  

„Pateicoties Margaritai, kura vienmēr gribēja pagarināt Latvijas vasaras, daudz uzstājāmies ārpus Latvijas – pie Melnās jūras, kur varējām ne tikai koncertēt, bet arī atpūsties. Ļoti interesants laiks, iepazinām daudzus padomju estrādes muzikantus, skatuves – ir ko atcerēties.”

Inese padomju ļaudīm dziedāja angliski, bija arī krieviski tulkotas ansambļa vadītāja Afrēda Madžula dziesmas. Greste vēl aizvien izpilda dziesmas no toreizējā repertuāra, tās aranžēja Madžulis, arī Arnolds Jasa. Bez Margaritas un Ojāra ansamblis 1989. gadā devās uz ASV, kur uzstājās ne tikai tautiešiem. Pēc tam „Tip Top” mūziķi sadarbojās ar mācītāju Vasīliju Fiļimonovu:
„Mums gāja labi, bija daudz, ko ēst. Tur bija kristīgās dziesmas, gospeļi un spiričueli, kurus paši tulkojām latviski.”

Deviņdesmitajos Inesi varēja dzirdēt restorānā „Senā Rīga”, kafejnīcā „Ligzda”, dziedātāja sadarbojās ar Hariju Užanu, „Mazo Ģildi”, dziedāja šlāgerus, ko izdeva lielās kasešu tirāžās. Darbam studijā neatlika laika, jo bija arī ģimene, darbs lidostā. Pirms vairāk nekā desmit gadiem bigbenda „Sigulda” toreizējais vadītājs Pēteris Goldbergs uzaicināja Inesi pievienoties, sadarbība turpinās, un Grestei izcili padodas dziedāt ar dzīvo pavadījumu, lielu orķestri, kuru skaļumā pārspēt nav grūti.

„Vienmēr mani kāds uzaicina,” priecājas Inese, kurai pēdējos gados tapuši ieraksti „Mana skaistā Latvija” un „Pasaku grāmatas” – sena dziesma, kuru Greste dzirdējusi skolas gados. Inesei ir sešas dziesmu klades, ja kas aizmirstas no dziedāto dziesmu tūkstoša, ir, kur paskatīties.

„Nožēloju tikai to, ka neesmu daudz ko ierakstījusi, kaut būtu varējusi.”