Ja komponista Uģa Prauliņa 80. gadu otrajā pusē sasauktie mūziķi savulaik savas grupas nosaukumā lika tik ietilpīgos un katra latvieša sirdij tuvos vārdus „Vecās mājas”, tad ar viņu radīto mūziku tik vienkārši vis nav. Ne katrs klausītājs no pirmās reizes iemīļoja šī ansambļa sarežģītās, dziļās un nopietnās dziesmas ārtroka stilā ar teicamu dzejnieku vārdiem. 30. septembrī Vagonu radošajā kvartālā notika kārtējā  „Latvijas Vinila diena” – pirms gada šajā pasākumā tika prezentēta grupas „Opus” skaņuplate,  bet šogad – grupas „Vecās mājas” skaņuplate, kas faktiski ir debijas albums. Notikumam par godu četri vīri – Uģis Prauliņš, Andris Alviķis, Armands Alksnis un Tālis Gžibovskis apvienojās unikālam koncertam, paviesojās Rakstniecības un mūzikas muzejā, kā arī Latvijas radio 2.

Kāds tur brīnums, ja kādam grupas „Vecās mājas” nosaukums un daiļrade ir jaunums, jo apvienība beidza pastāvēt pirms 30 gadiem. Augšāmcelšanās ideja pieder bundzinieka Tāļa Gžibovska dēlam Reinim, un skaņuplates ideja ir – atspoguļot to daiļrades daļu, kurā pats savas dziesmas dziedāja Uģis Prauliņš. „Vecajām mājām” bijusi virkne solistu kā Andris Riekstiņš (toreiz Smetanko), apmēram gadu pat Imants Vanzovičs, izmēģinātas arī citas kandidatūras, tomēr droši vien Uģa nepieradinātā balss vislabāk atklāj šo akadēmiski sarežģīto kompozīciju būtību. Arī sarunā visvairāk laikam pateica tieši komponists pats:

„Reiņa bērnības atmiņas saistījās ar cilvēkiem tādā vecumā, kādā tagad ir viņš pats, kuri savācās uz mēģinājumiem, kaut ko kopā darīja. Viens no motīviem varbūt bija tas, ka toreiz ierakstīto neesam izdevuši, bet mēs nekad nebijām nomenklatūras sarakstā, kurā iekļuva cilvēki, kuriem var uzticēties.”

Skaņuplatē apkopoti no 1989. - 1992. gadam tapušie ieraksti. It kā tikai deviņas dziesmas, bet, kā uzsvēra basists Andris Alviķis, ja paskatās uz katras dziesmas garumu, tad top skaidrs, ka vairāk nemaz nebūtu iespējams publicēt:

„Tur nav trīs, četru minūšu dziesmu. Tur ir ap sešām minūtēm, tāpēc, domājams, esam ļoti labi iekļāvušies hronometrāžā.”

Toreizējo skaņu režisoru Normunda Šnē, Jāņa Lāča, Eināra Jaunbrāļa, Aivara Jermičuka ierakstus restaurēja Mārtiņš Krastiņš, skanējums izdevies savam laikam autentisks.

„Rakstījām dažādās vietās, arī kādā pagrabā divceļu sistēmā, arī Latvijas radio vai vēl kaut kur. Dažādi ieraksti, dažādos gados ar dažādām aparatūrām – Mārtiņš paveicis lielu darbu.”

„Veco māju” pamatakmeni likuši Uģis un Andris, kopā ar Egilu Pētersonu apmēram pusgadu darbojoties Jelgavas grupā „Salve” pēc karadienesta, kas par laimi noritēja karavīru ansamblī „Zvaigznīte”. Prauliņš, „Salves” dalībnieks jau pirms armijas, vēlējās īstenot savas muzikālās idejas, tad nu kopā ar Alviķi tika veidots jauns ārtroka grupas sastāvs:

„Spēlēt progresīvu rokmūziku vienmēr bijis risks. Protams, bija savs klausītāju loks, kura dēļ bija vērts spēlēt. Pateicos visiem cilvēkiem, kuri izgāja cauri mūsu eksperimentiem, ziedoja savu laiku – tur bija vismaz desmit cilvēku. Jā, tas bija mans savtīgs mērķis, nemiers, personiskās ambīcijas, iztēle un neprāts uz labu mūziku. Es gan visu laiku meklēju dziedātājus, bet tie stili… Armands un Tālis pievienojās, jo gribējām padziļināti spēlēt smago mūziku, un tur vajadzīga ne tikai patikšana, bet arī  izpratne – ne katrs to var,”

atzīst Uģis Prauliņš, no kura neviens negaidīja, ka viņš brokāta žaketē dziedās skaistas dziesmas. „Vecās mājas” var saukt par viņa jaunības dienu radošo meklējumu darbnīcu, kopā ar domubiedriem tapa izvērstas, tehniski sarežģītas kompozīcijas ar nopietna satura latviešu autoru - Knuta Skujenieka, Ojāra Vācieša, Friča Bārdas, Kārļa Skalbes, Ojāra Vācieša, Māras Zālītes, pat Rūdolfa Blaumaņa dzeju.

Skaņuplatē iekļautas arī iepriekš mazināmas dziesmas ar Leona Brieža un Imanta Ziedoņa dzeju, pa vidu Prauliņa skaņdarbiem iespraucies arī ģitārista Armanda Alkšņa sacerējums „Agrs rīts” (Igora Jakaiša vārdi):

„Tajā laikā „Credo” bija grupa, kas strādāja kā kapitālismā – paši sevi uzturējām. Astoņdesmito gadu beigās šis process sāka iet uz galu. Manas muzikālās vēlmes arī bija augušas un mainījušās, gribējās spēlēt kaut ko citu. Tad nejauši sastapāmies ar Uģi un Andri, un nāca piedāvājums,”

atklāja Armands Alksnis. „Man par lielu izbrīnu mans dēls Andrievs augstu novērtē šo mūziku, bet viņš arī ir uzaudzis muzikālā atmosfērā, to uztver kā dzīves sastāvdaļu.”

„Bija ilgi jāsaņemas, lai uzaicinātu tādus monstrus kā Armandu un Tāli Gžibovski,” piebilda Andris Alviķis.

Tālis ar „Sīpoliem” uzstājās festivālā „Liepājas dzintars”, kaut grupa faktiski jau bija izjukusi.  Tad sekoja tobrīd vēl maz pazīstamo mūziķu piedāvājums, kas Gžibovskim likās simpātisks nopietnās pieejas dēļ:

„Manā prātā ir liela atšķirība, kad komponists meklē ideju dzejolī un tad to realizē. Šis realizēšanas posms, Uģa paša dziedājums, ir tas, kas saista „Veco māju” mūzikā. Mūsu kopā būšana tajā laikā nebija finansiāli ekonomiska ideja – ziedojām privāto laiku idejas pēc. Tas bija brīnumains laiks.”

1990. gadā „Vecās mājas” devās koncertceļojumā uz ASV, šo darbības veidu Uģis Prauliņš nosauca par jaunā folkloras viļņa turpinājumu, jo savulaik viņš darbojās „Bizīteros”. Tur rastās tautasdziesmas nonāca arī „Zvaigznītes” repertuārā, jaunās skaņās tās no jauna tvēra jau „Vecās mājas”:

„Kādreiz to sauca par patriotismu. Ja esi patriots, tad kaut ko tādu dari. Tas bija mūsos iekšā, to darījām dažādos stāvokļos – priecīgos un bēdīgos. Patiesi mums pašiem, un tai laikā cilvēkiem tas bija vajadzīgs. Bija maz grupu ar tautisku, izklaidējošu repertuāru.”

No Amerikas taupīgākie – Armands un Andris – atbrauca ar jaunām ģitārām, Tālis atveda bungmašīnu Yamaha RX5. Interesants notikums „Veco māju” karjerā bija sadarbība ar dziedātāju Margaritu Vilcāni viņas 1992. gada soloprogrammā. Toreiz tika iestudētas gan dziedātājas populārākās dziesmas, gan pirmatskaņojumi un melodijas no Zāras Leanderes repertuāra, notika vairāki šādi koncerti. 1993. gadā divas nedēļas ilgs koncertceļojums bija sarīkots pa Dāniju, mūziķi ciemojušies arī Zviedrijā, Norvēģijā, Vācijā Holandē.

1994. gadā arī tika likts punkts „Veco māju” vēsturē, galvenais iemesls bija tas, ka Uģis Prauliņš vēlējās mest mieru rokmūzikai un darboties kā pilnas slodzes komponists:

„Negribēju palikt pie stabulītes, turklāt bija grūti darīt vairākas lietas vienlaicīgi, un tad tev ir jāizšķiras.”

Mūziķi gan saglabājuši ļoti draudzīgas attiecības, kopā uzspēlēja festivālā „Bildes ‘2016”, un, cerams, par godu skaņuplates iznākšanai rīkotais koncerts nebūs pēdējais.