Duets „Čipsis un Dullais” jeb Mārtiņš Ābols un Ģirts Strumpmanis sevi diplomātiski sauc par grupu, kaut muzicē divatā. Pildot solījumu – katru gadu pa dziesmai – kopš pirmās koprades 2005. gadā, viņi izdevuši divus albumus, bet 1. decembrī pie cienītājiem dosies dziesmu izlase „Zelta večuki”. Tā iemūžināta vinilā, kam par godu sarīkots pirmais tik lielais solokoncerts zālē „Palladium”, kaut parasti apvienības „Čipsis un Dullais” priekšnesumi pieskandina brīvdabas skatuves, arī klubus, festivālus. „Skumt ir atļauts, pat ieteicams,” to arī radioklausītājiem novēlēja dzīvespriecīgie, pašironiskie mūziķi, kuriem daiļrade nav naudas pelnīšanas avots.

„Mūsu nosaukumam īsti nav nekādas jēgas, pēc raksturiem un izskata to var neminēt, kurš ir kurš,” uzsvēra Mārtiņš Ābols, kurš bija gatavs „Čipsis un Dullais” stilu apzīmēt nevis par „jaunā viļņa šlāgeri”, bet gan „postšlāgeri”.  

Duets sākumā nedaudz līdzinājās brāļiem Ziemeļiem vai Jurim Hiršam un Harijam Ozolam – divi puiši ar ģitārām, bet tagad Mārtiņš nereti spēlē taustiņinstrumentus. Ar savu instrumentālo lakonismu „Čipsis un Dullais” jūtami atšķiras no saviem kolēģiem, arī balss efektu mašīnas netiek lietotas ne ierakstos, ne koncertos. Vienkārši, pat raupji ir dziesmu vārdi, apdziedot visiem redzamas, pat pašsaprotamas lietas un parādības, taču tikai ar duetam raksturīgo ironijas dzirkstelīti:

„Nebija nekāda plāna. Ir pasākums, hei, mēs nospēlējam „Asaras”, visi nosmejas, bliežam tālāk. Dabiska pretreakcija pārliekai nopietnībai.”

Kā vēsta leģenda, tad Ģirta un Mārtiņa iepazīšanās notika 2005. gadā, kopā ar savām toreizējām grupām braucot uz koncertu Kuldīgā vienā auto. Mārtiņam līdzi bija ģitāra, jau pie Kandavas gatava bija pirmā kopīgā dziesma „Asaras”.

„Ilgu laiku mums bija tikai šī viena dziesma,” pasmaidīja Ģirts Strumpmanis.

Joprojām vasarās, braucot uz koncertiem, viņi nodarbojas ar ideju pingpongu – katram ir pa idejai, frāzei, tā top jaunas dziesmas. Duetu „Čipsis un Dullais” aicina uzstāties visā Latvijā, tad ceļš ir garš. Kad tēmas sakrājas, viņi kaut kur apsēžas ar ģitāru, uzspēlē:

„Tekstos turamies pie sociālreālisma: skatāmies, kā ir, un tad to pasakām drusku savādāk!”

Ģirts Strumpmanis muzikālās gaitas sāka Pierīgā, Valdlaučos ar vienaudžiem, mācoties spēlēt ģitāru. Tad jau Rīgas komercskolā ar studiju biedriem tapa nopietnāka grupa, kas ieguva nosaukumu „S.I.L.S.”. Tā muzicēja gandrīz desmit gadu kopš 1999., ieskaņoja dziesmas, tiesa, izdeva gan tikai vienu albumu 2008. gadā. Tais gados bija daudz dažādu festivālu, pēdējie koncerti notika 2012.:

„Paralēli dziedāju „Soundarcade” un „S.I.L.S”, nevarēju visu paspēt, tad iepazinos ar Mārtiņu un izdomāju vēl vienu grupu.”

Mārtiņš Ābols, Latvijas radio diktora Jāņa Ābola mazdēls, uzauga laukos, pabeidza mūzikas skolas klarnetes klasi – kas zina, varbūt kādreiz šo instrumentu uzspēlēs „Čipsis un Dullais” koncertā:

„Tēvs bija Talsu rajona Nogales pilsmuzeja pārvaldnieks. No mūsu mājas līdz tuvākajam asfaltētajam ceļam bija septiņi kilometri, kur nu vēl kāds cilvēks, kam interesētu mūziku sacerēt. Bet daudz klausījos radio, protams, mūziku.”

Tad Mārtiņš sāka mācīties Rīgā Āgenskalna ģimnāzijā, metās uz galvas iekšā mūzikas virpulī – dziedāja skolas koros, organizēja grupas, vispirms skolā, kur atradās instrumenti. Ābola grupā „Paslēpes” spēlēja Ervings Znotiņš, Armands Treilihs un Andris Dzenis, kas kļuva par grupas „Autobuss Debesīs” pamatu. Viņi gribēja spēlēt Imanta Kalniņa mūziku, kamēr Mārtiņš un Ģirts – paši savus sacerējumus, ko nu jau padsmit gadu dara kā „Čipsis un Dullais”:

„Mēs nākam no alternatīvās mūzikas, kur visiem vajadzēja stilu – kā tad jūs spēlējat? Tāds metāls, šitāds metāls, tāds un roks un šitāds roks. Negribējām teikt, ka popu spēlējam. Un šis ir jauns vilnis kaut kur – varēja jau teikt „postšlāgeris”.”

Ģirts un Mārtiņš 21. gs. sākumā bijuši ļoti muzikāli ražīgi – piedalījušies grupā „Sound Arcade”, apvienībā „Septiņi pieauguši vīrieši”, protams, nepretendējot uz Zelta mikrofoniem, kaut gan „Čipsis un Dullais” ar savu otro 2020. gada albumu „Bravo!” kandidēja uz šo godu, piekāpjoties Raimondam Paulam:

„Neesam pārgalvīgi un garlaicīgu dzīvi nedzīvojam. Latvijas radio 2 mūs spēlē maz, jo mums nav bungu. Radio, veidojot programmu,  skaņdarbi bez ritmizācijas ļoti krīt laukā, tas būtu viens skaidrojums. Toties labi iederamies nakts stundās.”