Tuvojoties Latvijas dzimšanas dienas svinības, gribas atcerēties tos mūzikas druvas darbarūķus, bez kuriem, kas zina, vai Dziesmotā atmoda būtu aizvedusi līdz valsts neatkarībai. Tiem pieskaitāma arī grupa „Akcents”, četri jaunieši, kuri izpildīja pašu sacerētas dziesmas pašu spēkiem, iztiekot bez oficiāliem saimniekiem un naudas devējiem. „Akcenta” līderis Juris Vilcāns dibināja folkfestivālu tradīciju, ansamblis uzstājās brīvdomātāju saietos, pievienojās VAK aktivitātēm. Par darbību no 1982. līdz 1992. gadam atmiņās dalās Valdis Ābols (ģitāra, balss) un Anda Beitāne (balss, vijole).

Anda un Valdis, atgādinot par „Akcentu”, divatā muzicēja 2011. gadā Latvijas Okupācijas muzejā, un gadu vēlāk Raiņa Literatūras muzejā tika sarīkots Valda Ābola autorvakars, kas arī bija pēdējais kopīgais priekšnesums. Iepriekšējais koncerts trijatā notika 1998. gada 17. Janvārī, kad LU Lielajā aulā „Vides Vēstis” rīkoja Jura Vilcāna piemiņas koncertu, kurā piedalījās Jura draugi, muzikanti un dzejnieki, protams, „Akcents”. Deviņdesmitajos bija skaidrs, ka šāda unikāla, personiska mūzika sabiedrības vairumam vairs nav vajadzīga, varbūt arī tāpēc „Akcenta” dziesmas nav pat izdotas kasetē, par disku nerunājot.

Pirmais „Akcenta” publiskais koncerts notika 1982. gada rudenī, Politiskās dziesmas festivālā, kurā tika izpildītas trīs Vilcāna, viena Ābola sacerēta dziesma, kā arī tautasdziesma.

„Dziesmas bija dīvainas tiem laikiem, paredzējām, ka būs jautājumi no „orgāniem”. Un tad Juris izdomāja tādu terminu kā „konkrētās dziesmas žanrs”. Galvenās dziesmas nosaukums bija „Aptumsumi”, un tekstu Juris bija paņēmis no kalendāra. Divi panti no kalendāra, trešajā un ceturtajā ieslēdzās jaunrade: „ daļējs saprāta aptumsums redzams tur un tur…” Katrā ziņā tekstuāli nedzirdēta dziesma, jo iepriekš neviens ar kalendāra tekstu nebija rakstījis, pēc tam Juris uzrakstīja dziesmu ar vārdiem no Lauksaimniecības kalendāra.”

Abi bija pazīstami kā kora „Juventus” dziedātāji. Čiekurkalnietis Juris studēja ekonomiku, Valdis – svešvalodas LVU, kuru kopmītnē Ābols kā dundadznieks dzīvoja. Mācījies vijoļspēli bērnu mūzikas skolā, Valdis apguva ģitārspēli, arī Juris mācījās mūzikas skolā, klavieres viņš spēlēja ļoti labi, apguva arī ģitāru. Sākumā puišiem pievienojās dziedātāja Māra Kalniņa un flautiste Aiva Zauberga.

„Juris bija ļoti talantīgs kā mūziķis, labi spēlēja klavieres, varētu būt bijis kādā grupā džeza pianists. Kad strādāju Dudagā, turpinājām satikties, ik pa laiciņam bija mēģinājumi, arī pakoncertējām. Pirmajām meitenēm gan drīz vien apnika mūsu pašdarbība, palikām divi vien – nācās meklēt dziedātāju.”

Indru Karlsoni viņi ieraudzīja dzejnieka Vika vakarā A.Popova radiorūpnīcas klubā un uzaicināja pievienoties. Indru pirmo reizi klausītāji sastapa Latvijas televīzijas konkursā skolēniem „Ko tu proti?”, viņa dziedāja meiteņu vokālajā ansamblī „Tonika”,  sekoja mācības vokālistos Jāzepa Mediņa mūzikas vidusskolā. Karlsone bija soliste arī Imanta Kalniņa grupas „Turaidas Roze” pirmajā sastāvā, Indra absolvējusi Latvijas Konservatorijas vokālo nodaļu, taču sapni par operas skatuvi nācās atmest slimības dēļ.

Anda Beitāne, tolaik Hermane, bija mācījusies vijoļspēli Siguldas mūzikas skolā, izglītību turpināja jau kā mūzikas teorētiķe, vēlāk specializējās etnomuzikoloģijā.

„Vijoles sāka pakāpeniski pietrūkt, iepazinos ar flautisti Elitu, kas piespēlēja „Akcentam”. Bija pasākums Tērvetē, kur tikās dzejnieki, brīvdomātāji mūzikā, kur atrādījām savus duetus plašākai publikai. Nākamajā rītā man piezvanīja Juris.”

Līdz 1986. gadam „Akcentam” oficiālu koncertu nebija, pašiem likās, ka dara kaut ko nedaudz huligānisku, ejot pie publikas ar visai atklātiem tekstiem. „Mums jābūt kā ķirmjiem, kas lēni grauž sistēmu,” teicis Juris Vilcāns „Kalāčos” , stāvot pie ķirmju sagrauztas sienas.

Vilcāns aktīvi darbojās populārās mūzikas jomā, rīkoja lektorijus, publicējās presē, organizēja studentu folkfestivālus Jelgavā un citur:

„Juris centās ieviest terminoloģiju, tāpēc šis apzīmējums – folk. Jāsaprot, ka atradāmies aiz dzelzs priekškara, tādā veidā Juris gribēja parādīt tuvību tautai, bet mūsdienās jēdziens vairs nestrādā, jo ar „folk” saprotam tautas mūziku. Toreiz biju zaļa studente, toties vēlāk konservatorijā profesors Oļģerts Grāvītis pieminēja šo Jura terminu, ar domu, ka tas varētu pie mums ieviesties.”

Anda Beitāne „Akcentā” vijoli varēja spēlēt ar krampi, ne tik liriski, kā bija pieņemts. Vijoli viņa izmanto savās lekcijās Mūzikas akadēmijā, kuras studenti neko nezina par „Akcentu”, kaut gan grupas dziesma „Celies, pirmais stāvs”, ar kuru tika noslēgts katrs koncerts, kļuvusi par Latvijas dziesminieku himnu.

„Esmu tik pateicīga liktenim, ka nokļuvu „Akcentā”. Arī tagad atļaujos brīvi domāt, nevienu brīdi netaisos pārstāt to darīt.”

Koncertos savi sololaiki ar pašu dziesmām tika atvēlēti gan Indrai, gan Valdim, pie dziedāšanas tika visi. Repertuārā bija dziesmu cikls ar Arvīda Ulmes dzeju un kamerroka cikls „Drīz būs pavasaris” ar Indras metalofona solo:

„Tā mums bija ne tikai muzicēšana, bet arī iekļaušanās kopīgā brīvdomātāju kustībā. „Tā bija svaiga gaisa sajūta! Bezvēja miglaina ainava, kur šur tur izgaismojas spilgti laukumiņi – akcenti. Jurim laikam bija šāda doma, izvēloties nosaukumu.”