Ingus Feldmanis, par spīti nozīmīgajam veikumam, nav redzēts uz žurnālu vākiem, kaut gan jau ilgus gadus spēlē, piemēram, Marijas Naumovas pavadošajā grupā. Kā komponistu viņu iepazinām 1980. gadā, kad ēterā pirmoreiz izskanēja viņa sacerētā dziesma „Puķu lietus” Ingus Pētersona sniegumā. Gadu vēlāk Ingus kļuva par kapelas „Ornaments” dalībnieku, un sākās īsts koncertu maratons. „Ornamenta” dalībnieki arī bija galvenie viesi Sološnieku ezera krastā Feldmaņa 70. jubilejas svinībās 7. augustā, bet ievērojamā mūziķa: ģitārista, dziedātāja un komponista biogrāfijā ir arī darbs Jelgavas grupā „Salve”, pat Operetes teātra koris, Pita Andersona „Arhīvs”, grupa „Juke Box” un citas vērtības.

Feldmaņu māja Lubānā bija bērnu pilna – veseli septiņi: Uldis, Ivars, Daila, Vilnis, Valdis, Guntis un jaunākais – Ingus. Tēvs Arnolds bija beķeris, ģimenei maizes netrūka.  Brāļi nereti kopā dziedāja, Ivars jaunākajiem uzdāvināja nelielu akordeoniņu, instruments gan ieinteresēja piecgadīgo Ingu. Vēlāk pamatskolā viņš dziedāja  korī, ansambļos, skolas orķestrī pūta trompeti, līdz nolēma ķertie pie mūzikas studijām un devās uz Jelgavu, kur mūzikas vidusskolā mācījās daži lubānieši. Kaut sapņoja par ģitāru, puisis sāka apgūt mežraga spēli – trompetei viņu atzina par nepiemērotu.

„Muzikalitāte nāk no mātes, lai gan labi dziedāja arī tēvs – viņam bija laba balss. Pirmais, kas izrādīja muzikalitāti, bija vecākais brālis Uldis, kas brīnišķīgi spēlēja ģitāru un, studēdams Fizkultūras institūtā, muzicēja kopā ballīšu grupā pat ar slaveno čellistu Māri Villerušu.”

Jau Lubānā Ingus sāka spēlēt ģitāru, instrumentu no rokām vairs neizlaizdams līdz mūsdienām. To izmantoja Jelgavas grupā „Salve”, tolaik Feldmanis kopēja blūzu, roka ģitāristus, un tur viņš arī sāka nopietnāk dziedāt. Vēlāk Ingus balsi un muzikalitāti pamanīja Aleksandrs Kublinskis, piedāvājot iedziedāt dažas dziesmas. Arī „Salvē” viņš tika pieņemts kā dziedātājs, ar grupu jauneklis 1974. Gadā piedalījās festivālā „Liepājas dzintars”, ierindojās 2. vietā vokālistu vidū, kamēr trešajā palika arī toreizējais jelgavnieks, orķestra „Gamma” solists, tagad slavenais tenors Žoržs Siksna.

„Balss man skanēja ļoti labi, atceros, kā dziedāju Karela Gota (izpildīto) „Adagio”. Es pēc dabas esmu liriķis, man patīk sirsnīga, skaista mūzika, kas iet no sirds un sirdi.”

Feldmanis nemeklēja profesionālu ceļu ne ģitārspēlē, ne arī dziedāšanā vai kompozīcijā. Varbūt traucēja iedzimtā kautrība. Pēc nenokārtota eksāmena, lubānieti 3. kursā atskaitīja no Jelgavas mūzikas vidusskolas audzēkņu skaita, nebija arī kāda autoritāte blakus, kas norādītu pareizo virzienu. Ingus pāris gadu padziedāja Operetes teātra korī, tad iestājās J. Mediņa mūzikas vidusskolas pūšaminstrumentu nodaļā, sāka no 1. kursa atkal mežraga spēlē – no „Salves”, protams, bija jāaiziet.

Mediņskolai sekoja studijas Latvijas Valsts konservatorijā, kuru beidzot, pieprasījumu pēc jaunā kadra iesniedza Valsts Operetes teātris.

„Pa to laiku es konservatorijā biju iepazinies ar Uģi Pētersonu. Viņš man izteica priekšlikumu, lai es nāku pie „Ornamenta” zēniem. Kultūras nama direktore Millere uzrakstīja pieprasījumu, un nu man bija divi. No Operetes atteicos, rezultātā man izlaidumā neiedeva diplomu.” 

„Ornaments” sniedza daudz iespēju: koncerti, ārzemju braucieni, apdares, oriģinālmūzika. Viena no pirmajām Ingus dziesmām bija „Lai sanākam” jeb „Sanākamdziesma". Tekstus, vārdus deva brālis Guntis – Universitāti beidzis žurnālists, dzejnieks un literāts, kas savulaik izdeva žurnālu „Saskarsme”. Guntis varēja uzrakstīt vārdus arī gatavai melodijai. Feldmanis labi atceras arī savas pirmās, radio ieskaņotās dziesmas, viņa labvēlis bija Alnis Zaķis, kas aranžēja debitanta skaņdarbus. Ko atnesa, to pieņēma, jo nebija vēlēšanās rakstīt daudz.

Kad „Ornaments” 90. gados varbūt ideju trūkuma dēļ izjuka, Ingus jau spēlēja ar Pitu Andersonu, pat piedalījās rokenrola festivālā Minhenē. Tad viņu pie sevis pārvilināja Ivars Pētersons, un tapa „Crazy Heads”. Tur nu Feldmaņa dziesmas nedziedāja, tās krājās, un pie dziesmu rakstīšanas viņš varēja atgriezties, muzicējot pie Marijas Naumovas.

Savas sirdsdziesmas mūziķis uzticēja dziedātājam Normundam Rutulim, kurš tās iemūžināja albumā „Vēl viens laimīgs rīts” 2017. gadā. Īstu triumfu Feldmaņa komponista daiļrade piedzīvoja 2020. Gadā, kad viņa „Valodiņa” ar brāļa Gunta vārdiem uzvarēja aptaujā „Latvijas sirdsdziesma” Mārtiņa Kantera sniegumā. Daži pat nezina, ka „Valodiņas” autors ir šī gada jubilārs – Ingus Feldmanis, kurš nereti raksta arī vārdus savām dziesmām, to čakli darīdams grupā „Juke Box”, piedziedādams solistam Modrim Laizānam.

„Daudzi ir jautājuši – kad tad tev būs tā lielā jubileja un lielais koncerts? Pat ziedotāji bija vīlušies, bet šis gads bija par īsu. Cerams, nākamgad, jāgatavojas. Padomā ir arī bērnu dziesmu albums, notiņas izdrukātas, atliek atrast ansambli.

Es pats arī labprāt dziedu, bet, ja nav regulāru uzstāšanos, varēšana iet mazumā, kaut gribēšana, protams, paliek. Ar „Ornamentu” atcerējāmies savas populārās dziesmas…”