Akordeoniste Inita Āboliņa šoruden devusies pie klausītājiem ar populāru latviešu melodiju albumu „Noktirnes”. Ieskaņojumi Kristapa Krievkalna aranžējumos tapa pērnajā ziemā, kas daudziem likās notikumiem patukša, bet Initai brīvā laika nebija nemaz. Un viņai par prieku, piedalīties ierakstos neatteica neviens no uzrunātajiem viesmūziķiem, kuru vidū bija ģitārists Aivars Hermanis, vokālais ansamblis "Neaizmirstulītes" un citi, arī Initas kolēģi no Nacionālās operas. Diemžēl pajuka iecerētais koncerts Daugavpils akordeonistu festivālā šoruden, taču Āboliņa ir apņēmības pilna koncertēt, tiklīdz tas būs iespējams.

„Noktirne ir instrumentāls skaņdarbs, kuru atskaņo vakarā vai naktī zem klajas debess, un mums tas likās ārkārtīgi piemērots nosaukums akordeonam un latviešu dziesmām. „Noktirne” arī bija pirmais skaņdarbs, ar kuru sākām rakstīt šo albumu, un, meklējot nosaukumu, tā arī palika. Reiz uzstājos Sudraba muzejā pie mākslinieka Oļega Auzera, un vinš palūdza nospēlēt „Noktirni”. Es nebiju droša, ka tā izklausīsies labi akordeonam, ātri ienāca prātā doma dziesmu pārveidot kā tango. Un tā „Noktirne” nokļuva manā repertuārā.”

Albuma 12 dziesmu klāstā ir pagājušā un šī gadsimta melodijas, pārstāvēti dažādi komponisti - no Raimonda Paula un Imanta Kalniņa līdz Mārtiņam Freimanim:

„Atlasījām, lai tās būtu dažādas, atšķirīgas, krāsainas, dažādu ritmu un noskaņu melodijas, lai tās skanētu akordeonam, un skanētu arī man.”

Initai kopš Zīlānos aizvadītās bērnības patika mūzika. Skolā zēni bija nodibinājuši ansambli, un sākumā meitene gribēja mācīties spēlēt ģitāru. Bet viņu izbrāķēja – pirksti esot par īsiem. Ieteica spēlēt akordeonu. Vecākiem nebija laika, Āboliņa pati desmit gadu vecumā aizbrauca uz pilsētu un iestājās Jēkabpils bērnu mūzikas skolā:

„Mācījos arī sporta skolā, jo mans tētis bija treneris, un kādu laiku man bija grūti savienot un grūti izlemt par labu vienam, jo slodze bija diezgan liela, trīs skolas, un sestdiena un svētdiena aiziet kaut kur uzstājoties, kaut kam gatavojoties vai sacensībās.”

Stājoties mūzikas skolā, Initai piedāvāja arī fagotu, jo akordeons viņai tolaik īsti nepatika. Akordeona un fagota saspēli mūziķe tagad īstenojusi jaunā albuma dziesmā „Spārni un vējš”:

„Jo ilgāk spēlēju, jo vairāk man iepatikās. Šo gadu laikā esam diezgan iedraudzējušies ar akordeonu.”

Inita bērnībā gribēja kļūt par ārsti, mācījās latīņu valodu, kas noderēja vēlāk, studējot jau Latvijas universitātes Svešvalodu fakultātē. Āboliņai ir divas augstākās izglītības – J. Mediņa mūzikas vidusskolai sekoja studijas Mūzikas akadēmijā, kad tur beidzot izveidoja akordeona spēles klasi.

„Ar akordeonu var atskaņot visu. To var spēlēt zaļumballēs un ballītēs, atskaņot baroka mūziku un Bahu, džezu. Franču mūzika nav iedomājama nez akordeona, Balkāni, citu tautu mūzika. Akordeons skan arī rokmūzikā, varbūt to varētu pat repam pielikt – kāpēc ne?”

Jau agrā jaunībā Āboliņa sāka sadarboties ar grupu „Lauku muzikanti” – sākums bija koncerts, aizvietojot saslimušo akordeonistu. Viņš ierindā neatgriezās, un Inita palika grupā:

„„Lauku muzikantos” es jūtos ļoti labi, jo visu dzīvi esmu bijusi kaut kur pa vidu starp akadēmisko mūziku un estrādi. Man tas patīk, jo neiestājas rutīna. Apkārt ir dažāda mūzika, un katra prasa kaut ko savu.”

Izdoti 2 Initas Āboliņas soloalbumi – „Zelta akordeons” un „Zelta akordeons 2” ar ārzemju hitiem. Šoreiz nepieciešamās atļaujas dziesmu ieskaņojumiem kārtoja producents Guntars Račs, un, par laimi, visi uzrunātie komponisti piekrita:

„Ļoti gribētu zināt, vai Aigars Grauba dzirdējis mūsu versiju par „Jumpravas” dziesmu „Tālu aizgāja” – pagaidām nekādas atsauksmes neesmu saņēmusi. Cik zinu, viņš piekrita ar prieku. Ļoti priecīgs bija arī mans aranžētājs Kristaps Krievkalns, jo „Jumpravu” parasti neviens neaiztiek un nemēģina pārveidot.”