Dziedātājs un dziesmu autors Normunds Ķietis, kura darbība cieši saistīta ar grupu „Lauku muzikanti” savu vecumu neslēpj – 16. jūlijā viņam 50. šūpuļsvētki, un rudens pusē, oktobrī, tie tiks svinēti arī vairākos koncertos. Šoreiz plaša saruna ar patīkamās balss īpašnieku, kurš tā arī nekļuva par pieredzes bagātu ceļu būves meistaru, kaut absolvēja Rīgas politehnisko institūtu, bet pašlaik ir vācu valodas pasniedzējs, turpinot dziedāt un spēlēt gan solo, gan plašākā sastāvā.

Limbažnieki Normundu sauc par savējo, taču līdzīgi sacīt var arī Neretā dzīvojošie – dziedātāju, braucot uz to pusi, pārņem sentiments, un senču kapi atrodas Viesītē:

„Mana mamma ieskatījās manā tētī, jo viņam uz loga stāvēja pirmais radio Viesītē, kur skanēja romantiska vācu mūzika.

Piedzimu Jēkabpilī, kad vecāki dzīvoja Neretā, kur nodzīvoju mūža pirmos desmit gadus. Viens no iemesliem, kāpēc Ķieti pameta Neretu, bija – lai dēls var mācīties mūzikas skolā. Limbažu mūzikas skolā veicu neveiksmīgu mēģinājumu ar akordeonu gada garumā.”

Tā bijusi Normunda pirmā lielā vilšanās dzīvē, ka paša spēkiem apgūtā akordeona spēle izrādījās tehniski nepareiza, skolotājs lika „pārmācīties”, ar ko puisis nebija mierā. Par laimi, drīz dzima nākamā lielā mīlestība – aizraušanās ar ģitārspēli divpadsmit gadu vecumā.

Mūzika Ķietu mājā skanēja vienmēr, no bērnība tika iepotēta arī ziņkārība par vācu valodu, jo tētim patika vācu dziesmas. Skolotājs, redzot Normunda interesi, to attīstīja, zēns lasīja dažādus žurnālus vācu valodā. Līdzīgi instinktīva bija interese par mūziku:

„Mani neviens nekur nav apzināti virzījis. Es augu pats kā tāds koks, mazlietiņ gēni, regulāri apmeklēju mūzikas veikalu Limbažos, bet nebija īsta priekšstata kā ģitārai jāskan. Un man pat nebija skolotāja, kāds uzrakstīja priekšā akordus, tad nolēmu, ka jādzied, un to pamanīja skolā.”

Limbažos ar ģitāru staigāja arī Ingus Ulmanis, gadu vecāks par Normundu. Tomēr viņš, varbūt piesardzības dēļ, neizraudzījās mūziku par profesiju. Ar sekmēm matemātikā un fizikā puisis nespīdēja, vairāk patika vācu valoda un sports, taču tolaik ne prātā nenāca kļūt par skolotāju.

„Ar naivu domu , ka iemīlēšu šo profesiju, iestājos ceļu un tiltu būvniecības specialitātē, bet drīz vien sapratu, ka tas ir absolūti garām… Nespēju koncentrēties uz lietām, kuras man absolūti neinteresē.”

Pēc augstskolas Ķieti norīkoja uz Salacgrīvu, kur viņš drīz vien pievienojās ansamblim, kurš ar laiku ieguva nosaukumu „Lauku muzikanti”.

„Viss sākās ar neprātīgu entuziasmu un ārprātīgu sajūsmu no vietējās publikas puses. Spēlējām gadu, pusotru, mūs sāka aicināt arī citur. Braucām uz Carnikavu, un pa ceļam sākām domāt nosaukumu – „esam puikas no laukiem, esam „Lauku Muzikanti”. Vienubrīd daudzi prasīja, vai tas ir nosaukums, vai apzīmējums, bet tā tas palika.”

Auga augumā ne tikai mūzikas, bet arī vācu valodas mīlestība. Normunds, integrējot vācu dziesmas ansambļa repertuārā, tulkoja dziesmu vārdus, ar laiku sāka arī dzejot un komponēt pats. Pievērsies nopietni vācu valodai, viņš deviņdesmitajos sāka strādāt skolās par vācu valodas pedagogu līdz brīdim, kad pieprasīja pedagoģisko izglītību.

„Kad Limbažos strādāju skolā, apmeklēju pusgadu Rīgā iestādi, kas solīja vācu valodas pasniedzēja sertifikātu, bet sajutu, ka tas ir bezjēdzīgi, jo no valodas viedokļa tur nemācīja neko.”
Ķietis ir prom no skolas, taču vācu valodu mīl un māca Latvijas mediķiem. Strādā no rīta līdz vakaram, atrodot laiku arī mūzikai. „Lauku Muzikantiem”  izdoti 10 albumi, šajā gadsimtā tur ir daudz Normunda sacerētu dziesmu, bet pagaidām Ķietim sava soloalbuma nav:

„Man grūti izkāpt no lomas, varu tēlot tikai sevi: dzīves pieredzes, izdomāti notikumi, varbūt kas sapnī redzēt, arī reālas lietas, bet man noteikti vajadzīga romantika. Kad rakstu dziesmu, es to klausos sevī, klausos pa frāzēm, pa pantiem, rakstu datorā ar mikrofonu.”

Pirmā pašsacerētā dziesma „Gredzentiņš” ieskaņota 1997. gadā, šim dungojamajam gabalam sekojis daudz lirisku, romantisku, teiksim, skaistu dziesmu, kuras bieži skan Latvijas Radio 2: „Es tevi atradu sniegā”, „Tūkstotis” u.c. Viņa dziesma „Sauc palīgā” „Putnu balles”  priekšnesumā 2005. gadā kļuva par vienu no spēlētākajām Latvijā. „Putnu ballē” dziedāja Normunda meita Paula Ķiete, kas muzikālo izglītību ieguvusi Anglijā, kur arī pašlaik darbojas un šķiet labi iejutusies, strādā kā vijoles un vokālā pedagoģe.

„Esmu rakstījis dziesmas tikai sev un Paulai. Klausoties dziesmas, es, pirmkārt, klausos vārdos. Biju spiests rakstīt tekstus, dažām dziesmām vācu valodā noskaņa izdevās diezgan tuva oriģinālam. Mīla, rozes, jūra, sapņi, neaizsniedzamās tāles – tradicionāla dziesmu tematika vācu valodā.”