Šonedēļ atceramies ne tikai 1991. gada janvāra barikāžu laiku, bet arī pieminam dziedātāju Māru Krievkalni, kurai 15. janvāris bija dzimšanas diena, un Māra pasaulē nāca pirms apaļiem 80 gadiem. Par viņu atmiņās dalās duetu partneris, kolēģis ansambļos „Selga” un „Sono” Ēriks Kamarūts, raidījumā skan arī fragmenti no Daigas Mazvērsītes intervijas ar Māru Krievkalni, tā tapa par godu dziedātājas 70. jubilejai, kas ar koncertu tika nosvinēta Mārupes kultūras namā 2014. gada septembrī.

Dziedātāja Māra Krievkalne pati atzinusi, ka viss šajā dzīvē viņai nācis vēlu:

„Sāku dziedāt par vēlu, apprecējos vēlu, meita piedzima vēlu. Tiesa, es piedzimu laikā, kā man teica, bet tā – viss par vēlu. Bet es nesūdzos, daudz kas labs pieredzēts.

Skolas laikā Vagonu rūpnīcā bija ansamblis „Lelde”, kurā mani iesaistīja māsa Kristīne. Viņa mājās mācījās, solfedžēja, teica, lai es arī nāku dziedāt.”

Pēc izturēta konkursa Māra dziedāja Latvijas radio meiteņu ārštata ansamblī, tad 1970. gadā sāka dziedāt solo vai arī duetus – ar Ojāru Grinbergu, Zigfrīdu Račiņu, Andreju Lihtenbergu.

„Profesionāli pašdarbnieki” – šādu apzīmējumu Krievkalne lietoja attiecībā uz savu un kolēģu darbu ansambļos „Selga”, „Sono” un citos.  Štata vietu dziedātājiem radio tolaik nebija, un Krievkalne savā mūžā nav strādājusi ar mūziku saistītu pamatdarbu, radio viņa bija kopētāja, darbojās armijnieka uzraudzībā, jo kopēšana padomju gados bija „slidena” lieta.

Pirms kopīgā darba sākšanas ansamblī „Selga” 1973. gadā Ēriks Kamarūts ar Māru nebija kopā dziedājis. Savus pirmos soļus uz „lielās estrādes” dziedātājs spēra kultūras namā „Draudzība”, Ivara Mazura vadītajā estrādes orķestrī, aizvietojot Andreju Lihtenbergu. Pazīšanās ar šīs nozares „varenajiem” veidojās pakāpeniski, arī stājoties komisijas priekšā jauno solistu konkursā:

„Mums tika piešķirts vokālais pedagogs. Kad nonāc tanī apritē, jāturpina ir, nav, kur glābties! „Selga” likās kā sapņa piepildījums, kad beidzot uz afišas ir tavs vārds. Biju dziedājis arī pirms tam Mazajā ģildē, kādos krodziņos, bet šis bija pirmais nopietnais sastāvs, nopietnais solis. Piemeklējām dziesmas, man kā jaunākajam vajadzēja dziedāt arī pa kādam politiskajam plakātam.”

”Selgas” tapšanas laikā Ēriks iedziedāja duetu „Marija Helēna” ar Andreju Lihtenbergu,  ansambļa galveno solistu. Viņš dažas dziesmas dziedāja kopā ar Māru, vairākas ieskaņotas arī radio – „Neļķu ugunīs”, „Silazvans”, komponista Edmunda Goldšteina sacerējumus.

Tieši Goldšteinu Krievkalne sauca par „savu” komponistu, viņa pati ansambļu repertuāru veidošanā nepiedalījās, uz ierakstiem radio šad tad paaicināja Alnis Zaķis, protams, nozīmīga bija sadarbība ar komponistu Jāni Sildegu, „Sono” vadītāju, kurš izveidoja arī oktetu „4+4”, tajā dziedāja arī Kamarūts un citi populāri solisti, ieskaitot Lolitu Vambuti, pat Ingu Pētersonu, taču šis bija ierakstiem domāts, studijas vokālais ansamblis.

„Māra bija liela optimiste, - tā bija viena no viņas augstvērtīgākajām īpašībām.  draudzīga, pretimnākoša. Lai ansamblis pastāvētu, jābūt draudzīgiem savā starpā, līdz ko sākas nesaskaņas, tā – cauri. Bet Māra nekur nejaucās, viņai patika dziedāt, un viss.”

„Selgas” pirmajā sastāvā muzicēja Jānis Meija, Edvīns Melnalksnis, saksofonu spēlēja Andrejs Locis, kas kļuva par Māras Krievkalnes vīru, un, kad vēlāk Andrejs pārgāja pie taustiņinstrumentiem, laulātais pāris kā duets varēja muzicēt ar plašu repertuāru. Pabūts arī ciemos pie trimdas latviešiem, Māras samtainais alts skanējis arī 2009. gadā Latvijas radio 2 jubilejas salidojumā un sarīkojumā „Jāņi dzied” duetā ar sporta ārstu Jāni Kvēpu. 2013. gada vasarā Krievkalne dziedāja dzimtajā Bērzaunē, kas apdziedāta viņas grāvējā „Bērnības zvans” (Sirmais Apšukalns).

2014. gadā notika ilgi gaidītais jubilejas koncerts, kurā Māra saaicināja visus savus duetu partnerus – Zdzislavu Romanovski, Hariju Užanu, Žoržu Siksnu, Andri Daņiļenko un, protams, Ēriku Kamarūtu:

„Mēs pamatā koncertējām pa Latviju, reiz gan par godu Zvejnieku dienai aizbraucām uz Maskavu, kur Centrālajā televīzijā dziedājām arī ar „Sono”. Nav tā, ka dziedājām tikai Sildega dziesmas, izlīdzējāmies ar ārzemju skaņdarbiem. Bija arī nodevas – padomju skaņdarbi, bet mācējām daudz ko apiet. Toreiz Carnikava mums neuzstādīja nekādus noteikumus – varējām braukt kur un kad gribam. Līdz 1989. gadam, kad izjuka kolhozu sistēma.”

Carnikavā Ēriks tika pie zemes, uzcēla māju, kurā dzīvo joprojām. Sieva arī tā pati, kaut dažreiz uz skatuves viņš salaulāts ar Māru. Tādu attiecību viņiem nekad nebija, un tagad Māras meita Agnese sapņo izdot mammas ierakstu vinila skaņuplati. Ir, no kā izvēlēties – ap sešdesmit ierakstu!