Dziesminiekam Ilmāram Dzenim saulainajā Floridā klājas itin labi – saulīte spīd, tikai uzspēlēt gan neiznāk saprotamu iemeslu dēļ. Arī vietējā latviešu sabiedrība sarukusi, bet jau tā padarīts bezgala daudz. Par kopīgajām gaitām ar Latvijā jo sevišķi septiņdesmitajos un astoņdesmitajos, kā arī deviņdesmitajos iemīļoto dziesminieku stāstīja grupas "Emburgas zēni" dalībnieki Jānis Veikšāns un Valdis Koroševskis, kā arī Andris Reinis, kas kopš jaunības atskaņojis Dzeņa repertuāru.

Kopš 1961. gada darbojies „Čikāgas piecīšos”, 1972. gadā Ilmārs Dzenis sāka solokarjeru, dziedādams visas sirdij tuvās dziesmas – latviešu un ārzemju ar latviskiem vārdiem, kuru autors bija pats. Vairākas Dzeņa skaņuplates padomju cenzūra iekļāva aizliegto sarakstā, tās nedrīkstēja nedz ievest, nedz klausīties. Tad nu lieliski noderēja Andra Reiņa balss, kas skan ļoti līdzīgi Ilmāram.

„Sākām spēlēt dažādos pasākumos, kāzās, pat spēlējām likumsargiem, un neviens neko neiebilda. Tolaik tā bija tikpat kā ārzemju mūzika, tajos gados gāja uz urrā. Kantrī – kaut kas amerikānisks, kas man arī ļoti patika. Tolaik domājām, kā to visu tik smuki var nospēlēt, mēģinājām kopēt to visu. Ilmārs pēc tam, kad atbrauca uz Latviju, teica, ka viņam tur bijuši labi muzikanti.”

Kad savā bērnībā Ilmāra ierakstus klausījās „Emburgas zēnu” mūziķis Jānis Veikšāns, viņš nevarēja iedomāties, ka pēc vairāk nekā 20 gadiem uzstāsies kopā ar Dzeni. Savukārt šī ansambļa ģitāristam Valdim Koroševskim labāk patika bītli un krīdenzi, kurus viņš ar draugiem kopēja:

„Protams, apkārt bija Ilmāra plates, tās skanēja dzimšanas dienās, saietos un baļļukos. Tad liktenis ar mani izspēlēja joku. Pāris gadu deviņdesmitajos strādāju mūzikas izdevniecībā „Balss” par studijas ģitāristu. 1995. gadā Ilmārs izvēlējās vienu albumu ierakstīt ar Latvijas muzikantiem – es pa studiju „mētājos”, tad man tika ģitāras partijas diskā „Burvīgajā maijā”. Līdz tam mūžā nevienu Dzeņa skaņdarbu nebiju spēlējis.”

Dzeņa oficiālā atzīšana Latvijā sākās ar viņa dziesmu piedalīšanos „Vecā ratiņa” aptaujā, kur 1990. gadā 5. vietu ieņēma „Ceriņi” no tā perioda, kad Ilmārs dziedāja „Čikāgas piecīšos”.

1991. gadā barikāžu laikā Mazajā Ģildē sākās Dzeņa dziesmu vakari, kur dziedāja Andris Reinis, vienlaikus spēlēdams sitaminstrumentus. Nezinātājs viņa balsi no Ilmāra neatšķirtu, pasākumi notika vai ik dienu, bija ļoti populāri, dejotāju pārpilni:

„Pirmā dziesma, kuru dziedāju pirmajā Barikāžu laika ballē, bija „Es tik lādē”.  Trešdienas Mazajā Ģildē pārvērtās par Ilmāra Dzeņa vakariem, cilvēki daudz nāca.”

Dažas Ilmāra dziesmas Andra balsij tomēr bijušas par augstu, un Reinis atklājis, ka Dzenis pats ierakstos dziedājis augstās piebalsis, kā tas kantrī mūzikā pieņemts. Iznāca automātiski kopēt viņa nedaudz anglisko izloksni. Pēdējoreiz Reinim Dzeņa repertuāru iznācis dziedāt Ivara Pētersona jubilejas koncertā, ar gadiem, protams, tas tiek pieprasīts arvien retāk.

Pirmā Dzeņa lielā Latvijas koncertturneja notika 1991. gadā Latvijas radio bigbenda pavadībā ar diriģentu Gunāru Rozenbergu un Eināra Verro vokālo ansambli fonā. Tika apceļotas 12 lielākās pilsētas, kas liekas nieks salīdzinājumā ar tiem mērogiem, kādi aptverti sadarbībā ar „Emburgas zēniem. Jānis Veikšāns atceras:

„Iekārtojāmies 1987. gadā Zemgales kolhozā, kas atradās Emburgā, no turienes arī nosaukums „Emburgas zēni”. Muzicējām kopā ar humoristu Žani Ezīti, bija ap 600 koncertu. Pēc koncerta, kur pēc tam bija balle. Koncertā vairāk dziedāja mūsu basists Ainārs, bet ballē es, līdzīgi kā Andris Reinis, pie bungu komplekta sēžot dziedāju visu balli, arī Dzeņa dziesmas.

1995. gadā sapazināmies ar Ilmāru, radās doma kopā muzicēt. Nākamajā vasarā no jūlija līdz septembrim „norullējām” 31 koncertu. 1997. gadā nākamajā tūrē nolaidām jau 59 koncertus. 2001. gadā kopā pa Latviju bija 51 koncerts – trīs vasarās 141 koncerts!”

2002. gadā pēc Ilmāra uzaicinājuma „Emburgas zēni” devās pāri okeānam, lai kopā ar dziedātāju koncertētu ASV un Kanādā. Viņu piedzīvojumi aprakstīti Ilmāra Randera grāmatā „Mūsu Amerika”, tā nu iznāk, ka kopīgo koncertu skaits sasniedzis 163! Un visus 20 000 kilometru pats dziedātājs bija pie stūres! Jānis Veikšāns:

„Lasot afišā „Emburgas zēni”, klausītāji bija sacerējušies, ka Ilmārs muzicēs kopā ar puišeļiem. Vienā pilsētā mums bija sagatavots skolas internāts ar mazām gultiņām…”

Ilmāram Dzenim sakāms liels paldies par iespēju latviešu valodā iepazīt daudzas ārzemju dziesmas, pat nezinot to izpildītājus. Par mazo krodziņu dziedāja Džo Dasēns, bet Taurenīša pirmā versija skanējusi franču valodā. Jau 1946. gadā Eslingenas bēgļu nometnē Vācijā viņš bija sajūsmā par country&western skanējumu, to aiznesot tālāk līdz trimdas un padomju latviešu ausīm. Jānis Veikšāns:

„Melodijas viņš ņēmis no visas pasaules, lielākoties ierakstiem. Viņš saka – pasaulē ir sarakstīts tik daudz jaukas mūzikas, ka nav jēgas neko jaunu domāt, pieliec savus tekstus, un – aiziet!”

2001. gadā uz 70. jubileju izdota Ilmāra Dzeņa ilustrēta dziesmu un fotogrāfiju grāmata „Dziedāsim, spēlēsim, dejosim”. Skaņdarbus no dziesminieka repertuāra toreiz notīs pārcēla Valdis Koroševskis:

„Ilmārs toreiz vēlējās kaut ko atstāt aiz sevis – dziesmas, kuras iemīļojis kopš bērna kājas, tāpēc grāmatu sākām ar „Aijā, žūžu”, ko viņam māte dziedājusi, tad iziet cauri visiem viņa dziesmu albumiem.

Viņam piemīt apbrīnojama skaņdarbu atlasīšanas intuīcija, stila un žanra izpratne. Ilmārs ļoti labi prot sev atlasīt repertuāru. Kādreiz nejauši radio dzirdu – jēziņ, tas taču viens no Ilmāra skaņdarbiem, kuru esmu dzirdējis 30 gadus atpakaļ, bet nekad svešā mēlē. Viņam paticis pēc iespējas vienkāršāks harmoniskais risinājums ar izteiktu melodisko līniju. Jo, kas tad visvairāk uzrunā cilvēku – melodija! Un lai papildus melodiskajai līnijai uzrunā arī lirika. Otra fantastiska līnija ir Dzeņa humors, pat sarkasms.”

Valdis cer, ka viņa darbs pie Ilmāra Dzeņa dziesmu grāmatas noderēs arī jaunajai paaudzei, kuru viņš pats skolo kā mūzikas pedagogs. Jau iet mazumā tie, kuriem kopš bērnu dienām līdzi skan – „kā pa miglu mana dzīve iet…”