Par mūža ieguldījumu Zelta mikrofons šogad piešķirts postfolkloras grupai „Iļģi”, kura to saņēma 28. februārī ceremonijā Ventspilī. Jau 45 gadus „Iļģi” augstu tur latvietības karogu, daudzinot tautas garamantas un pasniedzot tās klausītājiem savās oriģinālajās interpretācijās. Divas trešdaļas no grupas mūža tās dalībnieks ir Gatis Gaujenieks, viņš spēlē basģitāru, ģīgu un citus instrumentus, protams, dzied, veido aranžējumus. Bronksā uzaugušais Gatis Latvijā iesakņojās pagājušā gadsimta 90. gados pēc ražīgas darbošanos rokmūzikā ar ansambli „Akacis”.

„Jau 29 gadus esmu „Iļģos”, pieklājīgs laika klucis tur ielikts. Prieks, ka kāds ievērojis mūsu ilgo, nepārtraukto darbošanos sevišķi pēdējos 30 gados. Esam iedvesmojuši jaunas paaudzes, cilvēkiem patīk mūsu mūzika. Nupat bijām Austrālijā, kur cilvēki zināja bezmaz visas mūsu ierakstītās dziesmas – dziedāja un lēkāja līdzi.”

Gatis spēlējis roku un blūzu, tomēr viņa lielākā mīlestība droši vien ir tieši tautasdziesma. Viņa senči pēc otrā pasaules kara izgāja visas tā sauktās dīpīšu nometnes, atrada dzīvesvietu Ņujorkā. Vectēva brālis jau pēc pirmā pasaules kara bija pārcēlies uz ASV, sponsorēja radus. Mamma Zigrīda bija dziedāšanas skolotāja latviešu skolā, kuru apmeklēja arī Gatis un viņa brālis Mārtiņš. Vecāki bija skautu un gaidu kustības dibinātāji un dēlu veda ne tikai uz mežu un nometnēm, bet arī ievadīja mūzikā. Vairākus gadus Gatis mācījās klavierspēli pie mammas draudzenes, līdz sākās aizraušanās ar bītlu mūziku un ģitāru.

„Tā bija vecāku dāvana Ziemassvētkos. Nevarētu teikt, ka stīgu attālums būtu ideāls, jo pirmie instrumenti parasti nenāk no dārgākā gala. Radās tulznas, tās plīsa. Pirksti asiņoja tā, ka pēc spēlēšanas nedēļu bija jāatpūšas. Leonardo firmas ģitārīte kaut kur vēl pie draugiem pastāv…”

Ar draugu Jāni Abenu Gaujenieks dibināja Zigfrīda Meierovica ansambli, ar kuru spēlēja populāru rokdziesmu kaverversijas. Sešstīgu instrumentu Gatis nomainīja pret četrstīgu basģitāru, un 1977. gadā tapa jauna komanda – „Akacis”. 

„Par dziedamo balsi jāpasakās Ņujorkas kora dibinātājam, komponistam Andrejam Jansonam, kurš vasaras nometnēs iestudēja dziesmu spēles. Mājās mēs daudz dziedājām,  un Andrejs mani uzaicināja piedalīties Bruno Skultes kompozīcijā „Ganiņš bija”, epizodē, kurā puisītis dzied „Nāc nākdama, vasariņa”. Pirmoreiz uzstājos solo, pēc tam atmetu dziedāšanu korī, jo iepatikās vienam uzstāties. Pamatskolā arī sacerēju pirmo dziesmu – blūziņu par to, kā sēžu klasē.”

1986. gadā Gatis pirmoreiz ieradās Latvijā, jau iepazinās ar šejienes mūziķiem, nenojauzdams, ka pēc pāris gadiem ar grupu „Akacis” dosies Vislatvijas turnejā. Sekoja vēl viena, „Akača” mūziķi rīkoja šejienes mūziķu koncertus Štatos, bet pēc neatkarības atgūšanas ar Latviju Gaujenieks saistīja skaņu režisora darba ieceri amerikāņu tehniski aprīkotā stadijā. Šie plāni sabruka, toties tika izveidota ierakstu studija „GEM”, kurā Gaujenieks joprojām strādā kopā ar Ediju Gņedovski.

„Sēžu pie pogām, tagad gan vairāk pie peles. Mums tagad Zemitāna ielā ir studija ar logu, un ir labi dažreiz zināt, vai ir diena, vai nakts.”

 Gatim ir Ņujorkas universitātes izglītība (grāds mūzikas biznesā un tehnoloģijās), kas lieti noderējusi ierakstos, miksējot un producējot dažādu stilu albumus, protams, arī „Iļģu” mūziku.

„Kad „Iļģi” izpilda tautasmūzikas citējumus, starpspēles jeb improvizācijas ir mūsējās, tur parādās arī mans nošu jeb vārdu krājums. Ja iedod tekstu priekšā, jau tas pats izsaka ritmisko un melodisko dziesmas uzbūvi.”

Kā basists 1996. gadā Gaujenieks pievienojās grupai „Jauns Mēness”, kurā arī iepazinās ar „Iļģu” kodolu: Ilgu Reiznieci un Māri Muktupāvelu.

„Tad „Jauns Mēness” iestājās  miera periods pēc albuma „Sirdspukstu intervāls”, tajā pat dziedāju, darbojos ar pilnu sparu.”

Ļoti interesants „Iļģu” projekts gadsimta sākumā bija folkrokoperas „Spēlēju, dancoju” teātra festivāla „Homo Novus” ietvaros. Pēc Raiņa lugas tapušajā uzvedumā Gatis dziedāja Tota lomu, vēlāk ar šo mūziku tapa animācijas filma. Tās fragmenti, tāpat kā daudzi citi „Iļgu” skaņdarbi, izmantoti deju pavadījumam, ir arī īpaši šim nolūkam pēc pasūtījuma radīta mūzika, kura varbūt kādreiz tiks izdota arī albumā.

Nesen vinilplatēs  atjaunots albuma „Iļģi. Agrie gadi” izdevums, kopā šīs ievērojamās muzikālās apvienības kontā ir 18 ierakstu albumi.

Gata Gaujenieka talants iemiesots arī dziesmā „Varbūt rīt”, kuru veiksmīgi izpildīja apvienība „Dāmu Pops”, ir arī vairāki dueti ar Maiju Lūsēnu, bet pēdējos gadudesmitos par mūziķa radošo partneri kļuvusi paša sieva Vineta Romāne – grupas „Teicējas” un apvienības „Baltic Sisters” dalībniece. Gatis ieskaņo sievas muzikālos projektus dzīvesbiedri darbojas arī folkloras kopā „Laiksne”.

„Iesakņoties nebija viegli. Pēc tam, kad kā garmatains mūziķis skraidīju pa Vecrīgu un braukāju apkārt ar „Jauns Mēness”, nācās piebremzēt. Satiku dažas brīnišķīgas līdzgaitnieces, vispirms Māru Kalniņu, tad Vinetu. Atradu jauku vietu Jūrmalā, Asaros, kur atveseļoties no studijas stresa.”

Gatis un Vineta ir kopā vairāk nekā 20 gadu, audzina četrus, protams, muzikālus bērnus.

„Tas varbūt ir lielāks izaicinājums, nekā viss iepriekš paveiktais, un tur mani šobrīd pie lielākā dzīvesprieka. Bet neatņemama sastāvdaļa, protams, ir mūzika.”

Aprīlī „Iļģi” ar koncertu atzīmēs 45. jubileju, bet maijā Gatis ar  Arnoldu Kārkli dosies uz Štatiem, koncertēt par godu Ņujorkas latviešu skolas jubilejai. Trīs „Akača” dalībnieki ir muzicējuši „Iļģos”, bet pašam „Akacim” liela pusgadsimta jubilejai jau nākamgad: grupas ierakstus Gaujenieks ir atjaunojies, tie pieejami internetā. Varbūt taps arī kaut kas jauns!