1.jūnijā jau vienpadsmito reizi Latvijas baznīcas ver durvis plašāk, aicinot uz Baznīcu nakti.  Arī Elija Kapicka bieži piedalījusies pasākuma muzikālajā sadaļā ar saviem priekšnesumiem – viņa ir dziedātāja un komponiste, pašlaik joprojām cītīgi turpina apgūt klavierspēli, kaut ir jau piecu dziesmu albumu autore. Tā kā Elijas daiļrade pieder kristīgās mūzikas žanram, tad radio klausītājiem tā ir mazāk pazīstama. Tiesa, šāds apzīmējums neierobežo žanru izvēlē – ir kristīgais roks, arī kristīgais kantrī, tomēr Elija dod priekšroku pārdomu, apceres piepildītu dziesmu sacerēšanai, allaž izmantojot lielisku dzeju.

Kad vecāki meitai deva vārdu – Elija, viņiem nebija prātā Vecās Derības pravietis Elija, taču tas izrādījās liktenīgi līdz ar pievēršanos kristietībai. Abi ar vīru Mārtiņu Elija ir Reformātu baznīcas draudzes locekļi, un uz albumiem dziedātāja raksta tikai savu vārdu, ne uzvārdu:

„Tāpat kā fizika vai ķīmija vienkārši ir, mūzika iet pāri robežām un šķēršļiem. Kristīgais vairāk attiecināms uz tekstu, un nu jau pagājuši vairāk nekā 19 gadi, kopš iznāca mans pirmais albums „No dziļumiem”. Tur bija psalmi, lūgšanas, vēstījums tika ielikts skaistā mūzikā, tā manā gadījumā sanāca kristīgā mūzika. Biju vairāk noskaņota uz pārdomu, meditatīvu noskaņu. ”

Elija, meitas uzvārdā Lūkina, ir rīdziniece, vecāki ar mūziku nenodarbojās, tik vien bija kā dziedāšanas stundas skolā, kur bija arī ansamblītis, protams, koris. Pirmais kompozīcijas mēģinājums bija mīlestības dziesmas, un pirmais skaņdarbs liktenīgi tapa ar Rutas Eleres (Štelmaheres) dzeju. Elija kladē izrakstīja sev tuvākos dzejoļus, par laimi. viņa tomēr tika uzņemta Rīgas 2. vidusskolā, kur nonāca tieši savas labās balss dēļ, turklāt skolā arī iepazinās ar savu vīru Mārtiņu. Muzikālās izglītības Kapickai nav, viņa pēc izglītības ir skolotāja:

„Par sevi varu teikt, ka primāri esmu tekstmīle. Kad strādāju ar tekstiem, tie man sāk skanēt galvā, īpaši, ja tā ir kvalitatīva dzeja.”

Arī 2007. gada albumā „Kā aizirties līdz rasai…” bija izmantota Rutas Štelmaheres, tomēr lielākoties Jāņa Rokpeļņa dzeja. Iedvesmoja teksts, vienlaikus tas nozīmēja milzīgu atbildību, ķeroties klāt pērlēm. Paškritiski Kapicka piedāvāja savai vokālajai skolotājai Ingai Bērziņai iedziedāt dažas dziesmas, ierakstā piedalījās saksofonists Deniss Paškēvičs, aranžējumus pirmajiem četriem Elijas albumiem veidoja Raimonds Tiguls.

„Atceros to iekšējo berzi, ka gribas, bet ir bailīgi. Iesākās tas tā, kad biju apmeklējusi gregorikas mūzikas nometni laikam 2004. gadā, kuru vadīja Guntars Prānis. Tā bija nedēļa ar ļoti interesantām lekcijām, daudz dziedājām, pētījām seno nošu pierakstu un skanējumu. Talantu vakarā parādīju savas dziesmas, Prānis paslavēja un ieteica kontaktēties ar Tigulu.”

Vidusskolā Elija bija iemācījusies trinkšķināt ģitāru, viņa sūtīja Tigulam ierakstus ar dziesmām. Ierakstā tika iesaistīta dziedātāja Līga Priede, Kapicka pati turpināja aktīvi apgūt vokālo mākslu. Koncertdarbībā gan viņas daiļrade gan nav bijusi pamanāma, kaut dziedāts daudz, taču baznīcās.

„Neviens mākslinieks, gadiem ejot, nepaliek tai pašā pozīcijā. Izaugsme notiek, attīstās saprašana.”

Pērnā gada nogalē pēc 15 gadu ilgas pauzes klajā nāca Elijas Kapickas albums „Vienlaikus”, kura pamatā ir divu radošu personību - dzejnieces Rutas Štelmaheres un mūzikas autores Elijas satikšanās mākslā.

Pēdējo gadu laikā Rutai Štelmaherei izdoti četri krājumi, un Elija katru no tiem baudīja. Bija vēlme parādīt Latvijas sabiedrībai, cik skaista ir šī dzeja, tapa dziesmas, un pēdējā albumā nācās pat atlasīt tās, kurām atradīsies vieta. Ruta ir ne tikai dzejniece, bet arī gleznotāja. Viņai ir meita Mētra – gleznotāja un fotogrāfe, izstāžu atklāšanās bieži uzstājusies Elija, turklāt nereti divatā ar Mareku Sarnovski, kura daiļrade arī attiecināma uz kristīgo mūziku. Mētra bija radījusi gleznas, atainojot Latgales pamestās ēkas,  un radās ideja tām veidot muzikālo pavadījumu. Kapicka vērsās pie Tigula, kas bija aizņemts, kāds bija ieteicis Raimondu Macatu. Viņš piekrita, pat piedalījās albuma atklāšanas koncertā. Albumā 11 dziesmas mijas ar dzejas lasījumiem, skaņdarbi klausāmi pašas autores, Līgas Priedes un Vitālija Bogdanoviča izpildījumā.  Tas vēsta par bērniem un sirmgalvjiem, naivumu un briedumu, prieku un smeldzi, mieru un karu, piedzimšanu un aiziešanu, laicīgo un mūžīgo, tas veltījums abu mākslinieču pirmdzimtajiem mazbērniem — Adelainai Kapickai un Valteram Štelmaheram (www.vienlaikus.lv).

Mūzika gan ir tikai viens no Elijas mīlestības darbiem, jau krietnu laiku viņa ir burtiski iemīlējusies savā dārzā, kas atrodas netālu no Raganas.

„To grūti nosaukt par dārzu. Tas ir parks, apstādīts 3 hektāru platībā. Nedrīkstu tuvoties stādaudzētavām, un šie gadi pagājuši citā interešu virpulī.”