Nāk rudens apgleznot Latviju – jau kopš 2012. gada bez dziesmas „Tik un tā” autora Ulda Stabulnieka, kurš skumji jokodams sacīja, ka ir sacerējis tikai vienu dziesmu, domādams šo, par Atmodas laika himnu dēvēto. To, ka tā nebija, apliecina raidījums „Nošu atslēga”. Tajā uz sarunu Ulda 75. jubilejas dienā, 8. oktobrī Daiga Mazvērsīte ir aicinājusi Stabulnieka dārziņskolas biedru, muzikologu Guntaru Pupu, ar kuru kopā strādāts daudz darbu un arī pa kādam nedarbam, sākot ar skolas gadiem un turpinot ar komponista autorkoncertiem dažādās Latvijas pilsētās.

„No ģenialitātes skolas gados Uldim vēl bija patālu. Sākām mācīties tā sauktajā nulles klasē. Nevienu dziesmu tad viņš vēl nebija uzrakstījis. Cītīgi mācījās solodziedāšanu, viņam bija pasakaina balss – diskants, par kādām runājam eņģeļu korī. Viņš mācījās kora klasē, kur bija obligātās klavieres. Turpmākajos gados savu klavierspēli viņš izkopa brīnišķīgi, dzīves laikā ir tālu attīstījies.

Dārziņskolā visa darbība notika klasē, kur Uldis sēdēja pie klavierēm un improvizēja par populāras mūzikas tēmām ar izteikti džezisku ievirzi. Klausījās visa klase un negāja staigāt…”

Jau bērnībā ar Stabulnieku iepazinusies arī dziedātāja Ieva Akuratere, kuras māte, teātra zinātniece Līvija Akuratere bija pasniedzēja Ulda sievai Rutai Stabulniecei, kad viņa studēja aktiermeistarību. Ieva ar Ulda Stabulnieka dziesmu „Varbūt” 1988. gadā sasniedza 5. vietu „Mikrofona” aptaujā, viņa dziedājusi arī dziesmu ciklu izrādei „Valmieras puikas” un citus skaņdarbus, uzstājās skaņraža 60. jubilejas koncertā 2005. gadā Mazajā Ģildē, unAkurateri ar komponistu vienoja ilgstoša, skaista draudzība.

„Es Uldi sen uzrunāju uz „tu”. Atbraukusi no Liepājas, es aizgāju pie viņa uz Latvijas Filharmoniju, kur viņam bija ansamblis „Tip Top”. Biju samācījusies Haralda Sīmaņa dziesmas, un viņš man ļoti delikāti teica, ka es esot tik smalka un trausla, ka viņam bail mani ņemt un sabojāt, salauzt lielajā mašinērijā. Man vajagot attīstīties pašai. Tad Atmodas gados viņš man zvanīja un teica: „Ieviņa! Tā viņš mani vienmēr sauca - Ieviņa...Es tev uzrakstīju dziesmu ar Guntara Godiņa vārdiem, un tur pietiks ar vienu ģitārīti. Tā bija dziesma „Varbūt”, kuru līdz šim dziedu savos koncertos.”

Studiju gados Uldis tika iesaukts armijā, kur arī sāka nopietni komponēt, iesaistījās džeza kvartetā, ar kuru kļuva par diplomandu Tallinas džeza festivālā, vēlāk viņa skaņdarbs „Balāde” guva godalgu Monako džeza tēmu konkursā. Jau kā konservatorijas students Uldis sāka strādāt Latvijas radio un TV estrādes un vieglās mūzikas orķestrī kā pianists, kur arī aizvadīja visus gadus līdz orķestra likvidēšanai 1995. Gadā. Pa vidu – ansamblis Tip Top, kura solisti Margarita un Ojārs uzaicināja Uldi par vadītāju – ļoti ražīgs laiks kā komponistam, Stabulnieks komponēja arī Sandrai Ozolītei, Imantam Vanzovičam, Ritai Trencei, Latvijas radio sieviešu vokālā ansambļa dalībniecei, kura arī ir viena no raidījuma „Nošu atslēga” viešņām:

„Jā, varētu būt, ka esmu vienīgā Ulda duetu partnere. Sākumā sadarbība bija saistībā ar ansambli, tad viņš mani noskatīja un sāka piedāvāt atsevišķas dziesmas – no teātra izrādēm, piemēram, dziesmuspēles „Svētki daudzskaitlī”, Liepājas teātra izrādes „Vējiem līdzi”.

Vispopulārākais Ritas un Ulda duets, protams, ir dziesma „Ejot cauri rudziem”, „Mikrofona” aptaujā augstās vietās ierindojās Trences priekšnesumi „Klusie avoti”, „Trijjūgs iz tumsa”.

Rita Trence bija klāt arī Uldim Stabulniekam veltītās piemiņas plāksnes atklāšanā 8. oktobrī Rīgā, pie Čaka ielas 33. nama, kur komponists pavadījis dzīves pirmos divdesmit gadus. Piemiņas plāksne tapusi, pateicoties producenta Jura Millera iniciatīvai, un viņa vadībā 2012. gadā tika sarīkots Ulda Stabulnieka piemiņas koncerts, labiekārtota tautā iemīļotā skaņraža kapa vieta. Taču vislabākā piemiņa ir klausītāju mīlestība, kas nu jau 50 gadu garumā veltīta Stabulnieka daiļradei.