Raidījums tapis kā šīs nedēļas jubilāra, diriģenta, aranžētāja, mūziķa, Liepājas simfoniskā orķestra un koru vadītāja, dziesmu svētku virsdiriģenta Jēkaba Ozoliņa portrets, vairāk interesējoties, protams, par viņa devumu populārajā mūzikā. Ievērojamā liepājnieka, pilsētas ilggadēja mūzikas dzīves uzturētāja 80. jubilejai par godu 5. decembrī notika iespaidīgs koncerts Liepājas koncertzālē „Lielais dzintars”, uzstājās solisti Elza Rozentāle un Andris Ērglis, mūziķi Raimonds Macats, Aivars Hermanis, Liepājas Simfoniskais orķestris, Latvijas Radio bigbends ar plašu programmu, protams, skanēja paša jubilāra aranžējumi.

Jēkabs Ozoliņš dzimis Liepājā 4. decembrī kā vecākais no pieciem brāļiem, mācījās Grobiņā, kur skolā pamanīja viņa talantu, aicināja spēlēt, skolā bija orķestrītis. Pēc pamatskolas zēns iestājās Liepājas mūzikas vidusskolā koridiriģēšanas nodaļā, līdztekus apguva mežraga spēli, muzicēja pūtēju orķestrī.  

„Kad man bija pieci gadi, mana omamma Elizabete mājās ļoti daudz dziedāja, tās dziesmas man ļoti patika. Izdomāju, ka vajag taisīt kādu mūzikas instrumentu – kaut kur biju redzējis mandolīnu. Paņēmu kādu formiņu, uzvilku metāla drātītes. Omamma sacemmējās un uzdāvināja man īstu mandolīnu. 6. klasē sāku spēlēt vijoli.”

Pēc vidusskolas Ozoliņš nolēma kļūt par simfoniskā orķestra diriģentu, iestājās Ļeņingradas konservatorijā, bet 1964. gada rudenī viņu iesauca obligātajā karadienestā. Trīs gadus viņš kalpoja orķestrī, kur spēlēja mežragu, kontrabasu un basģitāru:

„Tur sākās visa mana lielā darbība ar džeza mūziku. Bijām pūtēju orķestrī, bet uztaisījām bigbendu. Nošu nebija, sākām no ierakstiem rakstīt partitūras.”

No armijas Ozoliņš atgriezās ar koferiem, pilniem notīm. Tolaik Liepājas zvejnieku kolhozā „Boļševiks” jau darbojās estrādes orķestrītis, kuram pēc laika pievienojās Jēkabs, vispirms kā basģitārists, bet 1974. gadā sāka vadīt orķestri, tolaik jau ar nosaukumu „Neptūns”. Tas 10 reižu piedalījies festivālā „Liepājas Dzintars”, kur gūtas uzvaras, augstas vietas. Protams, viņu nevarēja nepamanīt Raimonds Pauls, ar kuru izveidojās īpaši tuva sadarbība simforoka jomā. Ozoliņš aranžēja un diriģēja Liepājas simfonisko orķestri, tapa koncerti „Dziesmas no izrādēm”, „Dziesmas bez vārdiem”, „Krustceles”. Simforoka aranžējumi sacerēti Ulda Marhileviča un Imanta Kalniņa skaņdarbiem, nemaz nerunājot par džeza programmām, no kurām daudzas veidotas ar Liepājas bigbendu.

„Kad Mārtiņu Freimani ar grupu „Tumsa” uzaicināja piedalīties "Liepājas Dzintarā", sākām domāt, ka to varētu izdarīt ar simfonisko orķestri. Tad sākām veidot instrumentācijas, nospēlējām „Dzintarā”, pēc tam lielajā koncertā Ķīpsalā.”

Turpmāk Ozoliņš aranžējis partitūras vairākiem roka un simfoniskās mūzikas koncertiem, kā arī diriģējis grupu „Līvi”, „Credo”, „Turaidas Rozes”, Ivo Fomina koncertus ar Liepājas simfonisko orķestri, un šī ir pavisam neliela daļa no viņa daudzveidīgās muzikālās darbības, kurā apvienojas interese par akadēmisko žanru, džezu, roku, kormūzikas norisēm.

Valdis Skujiņš, grupu „Credo”, „Sērkociņu cehs”, „Kopā reti esošu draugu organizācijas” jeb „K.R.E.D.O.” vadītājs ar Jēkabu Ozoliņu izpazinās tuvāk, jau strādājot Liepājas domē, kur tad aptvēra diriģenta plašo darbības lauku – viņš vada 1. Ģimnāzijas kori, ar simfonisko orķestri izveidoja lekciju ciklus jauniešiem, pats strādāja par pedagogu mūzikas vidusskolā.

„Visvairāk man patika, ka viņš Liepājas grupas izvilka kopā ar simfonisko orķestri. 2011. Gadā ar „Credo” Jēkabs noaranžēja „Melno kliedzienu” un visu koncerta 2. Daļu. Tagad viņš ir klāt mūsu („K.R.E.D.O.”) ierakstos, spēlē savu klavierīti un smaida.”

Minētās apvienības „K.R.E.D.O.” dziesmās piedalās Ozoliņa vadītais Nīcas vīru koris, palēnām top albums, kas būs veltīts dzejniekam Olafam Gūtmanim, domājams, vinila plates formātā. Tikmēr „K.R.E.D.O.” solists Edgars Silacērps sevi sauc par Jēkaba Ozoliņa draugu. Viņš mācījies Liepājas mūzikas vidusskolā, kur Ozoliņš bija viens no pedagogiem.

„Mūsu pavisam lielā sapazīšanās notika tad, kad notika lielais Raimonda Paula 75. Gadu jubilejas koncerts, kad strādājām rokrokā. Un pirms piecpadsmit gadiem kā vienkāršs kora mākslinieks iesaistījos Jēkaba vīru korī Nīcā, un līdz ar to iegāju pavisam citā pasaulē. Esam runājuši par visādām lietām arī ārpus mūzikas, un viņš ir viens no cilvēkiem, kuriem uzticos.”

Dziedātājs Jānis Polis ar Jēkabu Ozoliņu strādāja orķestrī „Neptūns”, ar kuru koncerti notika pa visu Latviju, vistālāk ceļš veda uz Vācijas demokrātisko republiku, diezgan bieži orķestris uzstājās Lietuvā:

„Mums kā solistiem repertuārs vairāk bija atstāts pašu ziņā. Pārsvarā pārdziedājām populārās latviešu dziesmas, meklējām ārzemju gabalus.”

Jānis Polis uzsvēra, ka Jēkabs Ozoliņš jau sen bija pelnījis, ka par viņu pastāstītu klausītājiem, diemžēl nav „Neptūna” šī perioda ierakstu, izņemot pāris dziesmu, kuras glabā pats diriģents. Vienu no tām, Ērika Ceļdoma dziesmu „Jūras meita” – Jāņa Poļa un Tatjanas Hotinas duetu – arī var dzirdēt raidījumā.