""Ķeksīša pēc" nemāku darīt," - 31. maija jubilārs, mūziķis Uldis Marhilevičs

Pēdējais pianista un komponista Ulda Marhileviča muzikālais veikums saistīts ar dzimto Liepāju, kur 27. maija vakarā tika atklāta jaunuzceltā koncertestrāde „Pūt, vējiņi” – Uldis bija svinību lielkoncerta muzikālais vadītājs, ballīti turpinot jau klubā „Kursa”. Kaut gan bērnība aizvadīta Liepājā, kur, iedvesmojoties no vecākā brāļa Tāļa, Uldis agri nosēdās pie klavierēm, pašlaik viņš bieži uzturas Pāvilostā, kur ir senču īpašumi. No viņiem mantotais jūrnieka gars licis Marhilevičam  „aizkuģot” arī aiz okeāna, kur  90. gadu sākumā Amerikas Savienotajās Valstīs viņš iesaistījās projektā „Rīga”. Šeit, Latvijā populārā mūziķa gaitas bijušas saistītas ar grupām „Inversija”, „Opus” un „Remix”, protams, arī apvienību „Liepājas brāļi”. 31. maijā Uldis Marhilevičs nosvinēja pusapaļo 65. jubileju, tādēļ arī ciemojās raidījumā „Nošu atslēga”.

Uz savām iepriekšējām jubilejām mūziķis vairakkārt rīkojis iespaidīgus koncertus ar plašu dalībnieku klāstu, tādējādi radies apzīmējums „Marhils un draugi”, ietverot tajā atvērtu muzikālo domubiedru kompāniju, kas gatava uzstāties kopā ar Uldi. Daļa no viņiem piedalījās „Pūt, vējiņi” atklāšanas pasākumā, kura rīkošanu uzņemoties, pianistam nebija priekšstata, cik daudz darba tas prasīs:

„Kā jau sapņotājs, pats pieteicos divus gadus atpakaļ. Toreizējais Liepājas mērs bija priecīgs, ka kāds uzņemas šo koncertu. Viegli nebija – viena lieta ir muzikālais virknējums, bet otrā puse ir administratīvie pienākumi. It kā visu to zināju, bet realitātē ir citādi. Ar Dievpalīgu tikām galā.”

Kā katram šīs paaudzes Liepājas mūziķim arī Uldim Marhilevičam grūti iztēloties savu dzīvi bez estrādes „Pūt, vējiņi” un tur skanošās mūzikas, ieskaitot festivālu „Liepājas dzintars”.

„Tas ir filmas, stāsta, memuāru vērts stāsts. Tā laika cilvēki Latvijā visi zināja, kas tur notiek. Svarīga bija ne tikai estrāde, bet arī Liepājas aura, celiņi ar kāpu smiltīm.”

 Vecāki agri nojauta Ulda apdāvinātību, tāpat kā Tālis viņš apguva klavierspēli. To viņam gan Liepājas mūzikas skolā, gan mūzikas vidusskolā mācīja Aleksandra Vikmane. Taču liels bija populārās mūzikas un roka vilinājums, brīvības gars, kas strāvoja arī no ansambļiem, kuros spēlēja vecākais brālis Tālis.

„Mūzikas skolā bija ļoti spēcīgi pedagogi, visu savu dvēseli atdeva mūzikai. Vidusskolā, protams, piezagās brīvības gars, jo visi pašmācības ceļā apguvām roka klasiku. Nošu nebija, mēs visi kolosāli uztrenējāmies spēlēt no platēm vai radio klausītu mūziku. Palīdzēja ārzemju jūrnieki, un pat brīnos, kā apguvām pasaules elpu.”

Uldis Marhilevičs savā pianismā un dziesmu sacerēšanā iedvesmojies no daudzām slavenībām. Paša improvizatora meistarība kaldināta, sākot ar spēlēšanu izklaides pasākumos – Uldi tēvs ņēma līdzi nedēļas nogalēs uz ballēm un kāzām. Katrā skolā un aktu zālē bija klavieres, reizēm spēlēts tik dikti, ka skolotāja Vikmane pirmdienā nopūtās vien, ka Marhilevičs atkal bijis spēlēt – roka nosaitēta.

„Pēdējās sezonas man ir muzikāla izrāde Rīgas Čehova krievu teātrī, fantastisks stāsts par zīdaini, kas piedzima uz kuģa un tur uzauga. Mēs uz skatuves esam divi cilvēki – aktieris Maksims Busels un es, kas man prasīja uzturēt savu pianista režīmu."

Pēc Liepājas mūzikas vidusskolas, kur tika apgūti arī kompozīcijas pamati un tapa pirmie darbi, Uldis Marhilevičs pamācījās Daugavpils pedagoģiskajā institūtā, kur brīvība uzņēmusi vēl lielākus apgriezienus nekā Liepājā. Sekoja dienests padomju armijā – flotē, tad studijas Latvijas Valsts konservatorijas Estrādes nodaļai, studijas džeza pianismā pie Raimonda Paula, kas Uldi ieteica ansamblim „Inversija”:

„Kopš pirmā kursa ceļš bija izteikts – Vāgnera ielas kopmītne – konservatorija un Anglikāņu baznīca, kur atradās Studentu klubs. Ar Zigmaru Liepiņu biju iepazinies jau Liepājā, kur viņa tēvs vadīja pulciņu klubā „Vaduguns”. Kaut ko spēlēju, kad viņš ienāca klasē – visi liepājnieki kā sunīši viens otru sasmaržo…”

Astoņdesmitajos Uldis spēlēja ne tikai kafejnīcā „Allegro”, arī restorānā „Lido” Jūrmalā, līdz viņu uz „Opus” uzaicināja Z. Liepiņš – 1984. gadā Marhileviča dziesma „Lūgums” Mirdzas Zīveres un „Opus” priekšnesumā uzvarēja „Mikrofona” aptaujā. Marhils gan nevēlas, ka viņu sauc par komponistu, jo uzskata, ka šādam titulam būtu nepieciešams attiecīgs diploms:

„Kā tu gribi kaut ko drusku plašāku veidot, jūtu izglītības trūkumu, lai visu pareizi sagrupētu. Kaut gan šis un tas ir bijis – mūzikli, teātra savienojums ar dziesmām. Šis žanrs man ir vistuvākais, kur varu sevi izpaust. Esmu atraktīvs un man patīk skatuve. Aktierspēle apvienojumā ar mūziku ir pats labākais.”

Arī Ulda mūzikā apvienojas lirika un dzīvesprieks – vienlīdz labi viņam padodas romantiskas, izjustas, plašas melodijas un dzīvespriecīgi, visiem kopā dziedami skaņdarbi. Tas pats sakāms par stiliem – Marhilevičs kā zivs ūdenī jūtas džezā, rokā, savu orientēšanos latviešu šlāgermūzikā viņš neskaitāmas reizes demonstrēja šovā „Dziesmu duelis”.

Deviņdesmitajos Uldis aktīvi darbojās televīzijā- šovos „Imanta-Babīte”, „Jarānšovā”, radīja reklāmmūziku.

„Tas nebija uzspēlēts, ka gribu būt televīzijā. Tu ej kā upe plūst – nevari sēdēt viesnīcā un spēlēt klavieres pa pieci lati. Tad arī nāca tie piedāvājumi. Bet ceru, ka kādreiz varētu izdot „Imantas-Babītes” ierakstu izlasi DVD diskā.”

No dziesmām savijās muzikālās izrādes „Uz Tobāgo”, „Klondaika”, „Priekules Ikars”, šajā gadsimtā tapa mūzikls „Pārdotie smiekli”.

2015. gadā izdota Ulda Marhileviča populārāko 50 dziesmu nošu grāmata, kurā iekļautas dziesmas, kuras izpilda “Remix”, “Liepājas brāļi”, Mirdza Zīvere, Antra Stafecka, Olga, Rēzija Kalniņa, "Opus", Aija Andrejeva, kā arī dziesmas no teātru izrādēm, mūziklu un kordziesmas.