Pirms gada dibinātā grupa "Kaligo" sākotnēji sevi pieskaitīja Latvijas postfolkloras pārstāvjiem, bet tagad jau sevi sauc par indiefolks vai folkroka ansambli. Nupat izdotais debijas albums „Pirmais pērkons” balstīts latviešu tautas mūzikā, taču papildināts ar pašu mūziķu skaniskajām prioritātēm, ir arī pašu sacerējumi ar tautas vārdiem. Nekādas plaisas starp pagātnē un tagadnē radīto nav, „Kaligo” skanējums ir mūsdienīgs, par ko gādā Diāna Logina (vokāls, dažādi instrumenti), Marita Karpa (akordeons) un Jānis Narbuts (basģitāra), kā arī Edijs Ostapko (ģitāra), Kārlis Bērziņs (taustiņinstrumenti) un Kristaps Karps (bungas, perkusijas, vokāls)  - trijotne par līdz šim paveikto un nākotnes nodomiem dalījās ar „Nošu atslēgas” klausītājiem neilgi pirms koncerta 30. novembrī folkklubā „Ala”.

„Jaunie mūziķi ugunskristības nereti iziet tieši folklubā „Ala”, kur prasa atskaņot trīs stundu programmu ar plašu repertuāru. Tas bija ļoti ērti, jo no tā pēc tam varējām izvēlēties dziesmas albumam. Lielākoties dziesmas saceram mēs – Diāna, Marita un es, apdarinām arī tautas dziesmas savā žanrā. Albumā „Pirmais pērkons” ir piecas apdares un septiņas oriģināldziesmas,”

stāsta Kristaps Karps. Disku mūziķi izdevuši pašu spēkiem, par ko liels paldies jāsaka Jānim Narbutam.

Šādā sastāvā „Kaligo” darbojas apmēram gadu, nosaukums – „tumša migla” (latīņu val.) - radās pērn, janvārī.  Dalībniekiem ir atšķirīga muzikālā izglītība un pagātne, piemēram, Kārlis Bērziņš mācījies Mārupes mūzikas skolā, spēlē tubu, ko dara arī pūtēju orķestrī. Viņš absolvējis RTU, ikdienā ir uzņēmējs, kura darbība saistīta ar zemūdens dronu ražošanu. Par tautas mūziku liela priekšstata nebija, līdz Kārlis dzirdēja starptautisko tautas mūzikas grupu „Heilung”, kuru koncerts ir kā rituāls ar pagāniskām skaņām.

„Tā bija mana motivācija piedalīties grupā, kas līdz šim nav likusi vilties. Bet „Kaligo” nonācu, pateicoties Jānim Narbutam, kas jau spēlēja basu, satikāmies, viņš uzaicināja un es piekritu.”

Edijs Ostapko, aktīvs zemessargs, studēja džezu Latvijas mūzikas akadēmijā, kur arī iepazinās ar Diānu Loginu, etnomuzikoloģi, kurai sākotnēji piederēja galvenās izvēles tiesības attiecībā uz repertuāru. Diāna ir no Baltinavas, tāpēc „Kaligo” daiļradē atdzīvojas Latgales puses teicēju repertuārs.

„Viņa ir mūsu galvenā etno un folka pazinēja, izglīto mūs par to.”

Pēc albuma izdošanas, sākot ar 1. novembri, „Kaligo” sniedza vairākus koncertus Latvijā, arī Tallinā, un Igaunijā mūziķi uzstājušies jau vairākkārt, nejūtot nekādu valodas barjeru:

„Mūsu mūzika ir pārrobežu, to sajūt klausītāji. Brīžiem draivs, melodiskās skaņas iet pāri vārdiem, un igauņu publikas atsaucība bija ļoti liela, arī skaņu spēja ir augstākā līmenī nekā pašu mājās,”

Uzskata Kārlis. Brīvāk kustēties uz skatuves iespējams ģitāristam Edijam, kurš jūsmo par psihedēlisko roku un ir apmierināts, ka var iespaidot ar savu solo grupas kopējo priekšnesumu.

Kā pirmie tautas mūziku ar ģitāru pavadījumu pagājušā gadsimta 80. gadu sākumā izpildīja apvienība „Bizīteri”, kurā darbojās Uģis Prauliņš, Silvija Silava, Ilga Reizniece, Āris Ziemelis u.c. Iepriekš bija pieņemts tautas dziesmas izpildīt tradicionālā, akadēmiskā vai tautas instrumentu kapelas priekšnesumā. „Kaligo” repertuārā nav tikai latviešu folklorā bāzēta mūzika, bet arī dziesmas, kas tapušas pasaules mūzikas ietekmē, piemēram, no Japānas un Tuvajiem Austrumiem. Ar to aizraujas Kristaps Karps, kas ansambļa daiļradi daudzinājis šoruden pasaules mūzikas tirgū Womex, veidojot starptautiskus kontaktus, meklējot iespējas uzstāties festivālos ārpus Latvijas.

Pēc Kristapa domām, dziedāt pie bungu komplekta nemaz nav sarežģīti, ja pārzina dziesmas un savu instrumentu. Kristaps Karps ir Karpu muzikālās dinastijas pārstāvis, viņa tēvs Ainars Karps beidzis Liepājas mūzikas vidusskolas sitaminstrumentu nodaļu. Par viņa pirmajiem ansambļiem kļuva kopīgie projektu ar Tomasu Kleinu un Zigfrīdu Muktupāvelu – ballīšu brigādes „Kaktuss” un „Hallo”, Ainars muzicējis arī slavenajā grupā Corpus ar Ainaru Virgu, tad grupā „Neptūns”, līdz 1989. gadā izveidoja savu alternatīvu smagam rokam – grupu „Kabinets vakara orģijām” jeb „KWO”, ar ko ieskaņotas vairākas dziesmas un notika koncerti. Sekoja projekts „Neona lietus”, bet nu jau 15 gadu Ainars dzīvo Skotijā, kur arī bija izveidojis grupu.

Kristapa Karpa mamma Igeta Ozoliņa bija viena no „KWO” dalībniecēm, tagad viņa pilnībā pievērsusies etnomūzikai, ir apvienību „Stiprās sievas” un etnoprieka grupas „Ogas” dalībniece un iedvesmotāja. Arī „Ogas” nesen izdevušas albumu „Ok, laime”, turpina koncertēt.

 „„KWO” piedalījās kolosāli mūziķi, Edijs Dukurs, viņa brālis Juris, Juris Kristons, Ainars un es – nav kauns arī šodien, mūsu mūziku klausoties. Bet mums katram bija savi projekti, meklējām jaunus ceļus, bet vēl tagad daži fani raksta, ka bijusi forša grupa. Dziesmu „Istaba miglā” var redzēt internetā.”

Igeta 1990. gadā „Dzirksteles” „Prīmā” ierindojās pat 4. Vietā, un tagad viņai ir prieks par dēla Kristapa balsi. Kopā ar mammu „Ogās” muzicē otrs viņas dēls, Krišjānis Gaiķis, kas spēlē basu. Viņš ir Liepājas simfoniskā orķestra mūziķis, brāļi ir muzicējuši kopā, un savulaik ģimene piedalījusies arī „Spieta” saiešanās.

Protams, Karpu – Gaiķu muzikālā dinastija cieši saistīta ar Liepāju, kur Pegaza pagalmā „Kaligo” uzstājušies nu jau vairākkārt.

„Nākotnes plāns ir gana spožs, ir noskatīti vairāki festivāli, arī popmūzikas, pērn iesildījām „Summer Sound”, bet ir bijuši arī akustiskie koncerti,”

cerams, ka „Kaligo” tuvākajā nākotnē iekaros starptautisku atzinību.