Latvijas radio 2 darba laikā kopš 1995. gada mūzikas programmas veidojuši un studijā pie mikrofona nākuši vairāki solisti un mūziķi, kuru ieskaņojumi regulāri tiek raidīti mūsu ētera viļņos. Trīs no viņiem – Normundu Rutuli, Robertu Ošiņu un Gunāru Freidenfeldu – aicinājām uz telefona sarunu par godu LR2 jubilejai.

Roberts Ošiņš, kaut gan nestrādā ēterā, tīri praktiski no Latvijas radio 2 nav šķīries, jo gatavo pašreklāmas, kuras pats arī ierunā, turpina skanēt arī viņa ieskaņojumi, no kurām lielāko popularitāti, iespējams, izpelnījusies Gunāra Freidenfelda sacerētā dziesma „Rožu klēpis” – joprojām pieprasīta kā apsveikums „Labas apetītes vēlējumos” un „Lielajā vēstuļu ballē”. Pirmā Ošiņa sadarbība ar LR2 bija administratīvie pienākumi sarīkojumā „Jāņi dzied” 2006. gadā:

„Pamazām nonācu līdz ēteram, kļuvu dzirdams, ja nemaldos, 2011. gadā, kad kolēģis Normunds Rutulis devās citās radošās gaitās un es ieņēmu viņa vietu.”

Jau sešu gadu vecumā Roberts sāka mācīties mūziku, nonāca Rīgas Doma kora skolā, dziedāja slavenajā zēnu korī.

„Dziedāšana ar mani ir kopā, kopš sevi atceros. Tā gan bija nopietnā mūzika. Izvēloties un sastādot repertuāru savām programmām, pievērsu daudz uzmanības ieraksta kvalitātei, protams, melodiskumam, jo man mūzika, pirmkārt, ir melodija. Protams, bija liels prieks, ja klausītāji apsveikumam izraudzījās manis dziedātas dziesmas. Man gan nekad nav bijis nolūka ļoti nopietni pievērsties dziedāšanai, izdot albumus, braukt ar koncertiem, bet – nekad nesaki nekad!”

Pašlaik Roberta dziedāšanas prakse ir sašaurinājusies, viņš dzied miega dziesmas savam dēlam, tikmēr pēc publikas un satikšanās ar kolēģiem no sirds noilgojies dziedātājs Normunds Rutulis. Viņa darbošanās latviešu mūzikas deju remiksu jomā, izrādās, sākusies tieši Latvijas radio 2 studijas priekštelpā, apgūstot jauno skaņu ierakstu montāžas programmu. Viens no pirmajiem eksperimentiem tapa ar Ances Krauzes ieskaņojumu „Projām vien”, dziesmas autors Raimonds Pauls, protams, bija un ir ļoti nozīmīga figūra arī paša Normunda dzīvē un daiļradē. Liela loma bija arī LR2 pirmajam direktoram Uldim Dukam:

„Patīkami atcerēties laikus, kad sāku nopietni nodarboties ar solodziedāšanu, un mana sadarbība ar Raimondu Paulu arī pamudināja īstu latviešu mūzikas melomānu Uldi Duku uzaicināt mani izmēģināt savu balsi ēterā. Mūsu iepazīšanās notika Ulda dzimtajos Saulkrastos, kad es pirmoreiz kopā ar Maestro kāpu uz skatuves. Duka arī mani ieteica pamēģināt dziesmai „Par to (raudāja māte)”.”

Uldis Duka Latvijas radio 2 programmai par nevēlamām uzskatīja latviešu solistu izpildītas dziesmas angļu valodā, taču Normunds nebaidījās dažas no tām iekļaut savās programmās.

„Manā mūzikas krātuvītē tolaik bija diezgan daudz angliski dziedošu latviešu, tai skaitā Jānis Stībelis. Par katru reizi, kad Duka dzirdēja ēterā angļu dziesmu, man no algas atvilka piecus latus. Reiz sarunā ar Jāni teicu, ka viņš man ir diezgan daudz parādā. Esmu diezgan spītīgs attiecībā uz repertuāru, tāpēc arī neturpināju savas klubu dīdžeja gaitas.”

Izpatikt klausītājiem savās mūzikas programmās par goda lietu uzskatīja komponists, ansambļu vadītājs, trompetists Gunārs Freidenfelds, kurš pirms Latvijas radio 2 Doma laukumā 8 strādāja gan kā 1. programmas mūzikas redaktors, tad vadīja 2. programmas mūzikas dienestu. Kad 1995. gadā tika izveidots „Radio 99 ½”, kas vēlāk pārtapa par Latvijas radio 2, tieši Freidenfelds bija tas cilvēks, kas sāka magnētisko lentu digitalizēšanu, lai dziesmas, kas glabājās Latvijas radio arhīvā, varētu skanēt ēterā.

„Kad sākām, mums laikam bija kādi trīs kompaktdiski ar latviešu ierakstiem – Raimonds Pauls, Andris Daņiļenko, vēl kaut kas. Tad iedeva kaut kādu naudiņu, skraidīju pa veikaliem, pirku diskus mūsu fonotēkai. Pat kasetes spēlējām, bija arī minidiski, DAT kasetes.”

Iepriekš spēlējot trompeti Rīgas estrādes orķestrī, tad vadot ansambļus „ceļavējš”, „Ādaži” un „Vējupīte”, Gunārs sevi par lielu runātāju nesauca. Taču, pateicoties darbam ēterā, pie mikrofona, Freidenfelds ar katru gadu arvien atraisījās:

„Dažreiz paklausos kaut ko no savām programmām, kas man saglabājies ierakstīts, ko esmu runājis un darījis, un es pat brīnos, cik brīžiem iet gludi un jauki.”

Protams, ilgajos darba gados Gunārs piedzīvojis jautrus un ne tik vieglus mirkļi, radio piedzīvojis būtiskas pārmaiņas, taču joprojām klausītāji alkst dzirdēt melodiskas dziesmas dzimtajā valodā. Sevišķu uzmanību Freidenfelds pievērsa dziesmu vārdiem, arī tāpēc viņa iksvētdienas šlāgermūzikas programma „Rupjmaize” bija ārkārtīgi populāra. Ar fragmentu no 2007. gada 1. aprīļa „Rupjmaizes” raidījuma noslēdzas raidījums, jokojot Gunāram Freidenfeldam un Gunāram Jākobsonam!

Visiem kolēģiem – esošajiem un bijušajiem daudz laimes Latvijas radio 2 26. jubilejā!