„Puiši, puiši, kas tie puiši,” kopā ar ansambli „Ornaments” dziedam jau kopš 1981. gada, kad „Mikrofona” aptaujā dziesma ierindojās 13. vietā. Tieši šie puiši bija tie, kuri latviešu tautasdziesmas daudzināja ne tikai tēvzemē, bet tālu pasaulē – Japānā, Jordānijā, Kanādā un citur, un tieši „Ornaments” bija pirmie, kuri pirmās brīvvalsts laika dziesmas no brāļu Laivinieku repertuāra un Alfrēda Vintera dziesmas no jauna cēla godā, atskaņojot koncertos. To skaits ziedu laikos, pagājušā gadsimta astoņdesmitajos, sasniedza 20-30 mēnesī, kopskaits pārsniedza 2000, un šogad „Ornamentam” apaļā – 50. jubileja!

Uz raidījumu grupa ieradās teju pilnā sastāvā – ansambļa dibinātāji Bruno Ostrovskis un Viktors Macko, kā arī nedaudz vēlāk klātpienākušie Uģis Pētersons un Alberts Vilcāns. Trīs pēdējie absolvējuši J. Mediņa mūzikas vidusskolu: Viktors flautas, Uģis – vijoles, Alberts – sitaminstrumentu klasi, Bruno mācījies Ogres mūzikas skolā, bet sākums „Ornamentam”  rodams karavīru ansamblī „Zvaigznīte”. Tur muzicējot, Bruno un Viktors nosprieda, ka grib izveidot paši savu grupu. Bruno ar brāli Romualdu jau bija spēlējuši Voldemāra Putniņa izveidotajā kolhoza “Lāčplēsis” vokāli instrumentālajā ansamblī, kur arī satika Fēliksu Staņeviču, tobrīd ģitāristu, vēlāk – „Ornamenta” skaņu režisoru.

1975. gada vasarā jaunekļi sāka spēlēt dejas Ogres estrādē, to pa savu logu dzirdēja Uģis, tomēr par panākumu ķīlu „Ornamenta” daiļradē kļuva nevis „firmas” mūzika, bet gan latviešu tautasdziesmas neparastos, pašu ansambļa dalībnieku aranžējumos.

„Liels pārsteigums bija par to jubileju. Kam tad piecdesmit?”

brīnās „Ornamenta” hronists Bruno Ostrovskis, kas spēlēja basģitāru. Sākumā viņi sevi pieteica kā kapelu, reiz pat startēja kopā ar Latvijas lauku kapelām tarifikācijas skatē. Pats sākums bija balles Ogres pilsētas kultūras namā, literārie klubi, kur publika sēdēja pie apaļiem galdiem un uzmanīgi klausījās.

„Nācām kopā, mēģinājām, izveidojām programmu. Spēlējām jau kaut ko no tautasmūzikas – „Upe nesa ozoliņu”. Vienvasar pat dzīvojām uz vietas Ogres estrādē. Bija plītiņa, uz kuras visu ko vārījām. Ar mums kopā spēlēja Imants Paura, kas ienāca ar ārzemju mūziku,”

atcerējās Viktors Macko. Pēc Pauras pie taustiņiem stājās Uģis Pētersons, kas spēlēja arī vijoli. Bruno spēlēja basu, Romualds – ritma ģitāru, Viktors – „skrapstināja” bandžo, mandolīnu, Alberts spēlēja ne tikai bungas, bet arī akordeonu. Visi, izņemot Albertu, arī dziedāja.

„Bruno mums bija ne tikai hronists, bet arī atbildīgs par navigāciju. Vienreiz bija paredzēts koncerts Latgalē, ziemā, baigais sniegs ārā, ledus, viņš kaut kur kļūdījās, un mēs galā nokļuvām tikai vienpadsmitos. Domājām, ka visi būs prom. Nekā – pilns, visi sēž, priecājas, aplaudē.”

Ja vairums septiņdesmitajos tikai stāvēja, dziedāja vai spēlēja, uznāca konferansjē un pieteica programmu, tad „Ornamenta” mūziķi uz šī fona patīkami izcēlās ar savu artistiskumu. „Mums laimējās nokļūt uz skatuves laikā, kad viss bija baigi statisks,”

tas bija Viktors, kurš  rosināja kolēģus kustēties līdz ar mūziku, tā nu viņi lēkāja, skrēja, dejoja, mainīja instrumentus, kas bija liela slodze.

„Vijoli spēlējot, arī es varēju pakustēties. Un tā bija priekšrocība, ka dziedājām visi. Kad veidoju tautasdziesmu apdares, to, protams, izmantoju,”

uzsvēra Uģis Pētersons, kurš reiz Ogres kultūras namā uz klavierēm atrada grāmatiņu ar latviešu tautasdziesmām. Tur arī tika uzieta populārā „Puiši, puiši, kas tie puiši”, kas guva neparasti lielus panākumus. Iepriekš mūziķi sadarbojās ar Ikšķiles teātra režisori Margu Teteri uzvedumā „Mucenieks un muceniece”, turpmāk „Ornaments” regulāri sadarbojās ar tautas deju ansambļiem, kopā uzstājās, ceļoja pa pasauli, pārstāvot latviešu tautas daiļradi.

„No mums plūda tāda enerģija, ka cilvēkiem tas baigi patika. Bija arī pieaicināta tērpu māksliniece.”

1982. gadā sastāvu papildināja skolotais mežradznieks Ingus Feldmanis, kas, beidzis Latvijas Valsts konservatorijas mežraga klasi, kļuva par „Ornamenta” muzikālo vadītāju. Togad ansamblis trīs mēnešu garumā filmējās kinolentē “Īsa pamācība mīlēšanā” ar Raimonda Paula mūziku, kopā ar Maestro notika koncerts Ogres estrādē, pulcējot rekordlielu klausītāju skaitu – vairāk nekā 20 tūkstošus!

Viens no mūziķu popularitātes iemesliem bija ne tikai dzīvespriecīgais repertuārs, bet arī instrumentu daudzveidība – puiši spēlēja ģitāru, mandolīnu, dūdas, stabules, bandžo, mutes harmonijas, cītaru, kokli, tubu, akordeonu u.c., dziedāja, pat iesaistīja uzvedumā aktierus, lelles, sadarbojās ar folkloristi Silviju Silavu, lai piešķirtu saviem priekšnesumiem arvien jaunas krāsas. Pārstāvot Latvijas mūziku, folkloru kultūras dienu ietvaros, ar dažādu draudzības biedrību starpniecību, „Ornaments” uzstājusies vairāk nekā 20 valstīs: Spānijā, Francijā, Somijā, Zviedrijā, Čehoslovākijā, Japānā, Irākā, Jordānijā, Vjetnamā, Kanādā, Austrālijā, 1986. Gadā Kanādā sniedza koncertus Vispasaules izstādē EXPO, kur par U. Pētersona vijoļspēli ieinteresējās Džonija Keša grupas mūziķi.

„Mūsu stils bija ne īsti tautasdziesma, ne īsti šlāgeris vai kantrī – kaut kas pa vidu. Man patika mutes harmonika un mandolīna, kas bija kantrī instrumenti, kaut kas ļoti dzīvīgs. Latviešu tautasdziesmas lielākoties bija sērīgas, bet mums enerģija nāca pa ausīm ārā. Cilvēkiem patika tas jautrais…”

Jā, arī kantrī mūzika bija viņu repertuārā, ne velti „Ornaments” piedalījies arī pāris Bauskas kantorī mūzikas festivālos, kā arī Latvijas radio 2 15. gadu jubilejas koncertā, 2010. un 2011. gadā uz brīdi atgriežoties mūzikas apritē.

„Ornamenta” vīri regulāri satiekas vismaz reizi gadā, tad arī kopā uzspēlē sev un tuviniekiem. Tas notiks arī šovasar, pie viena atzīmējot ansambļa 50. jubileju.

Nosaukuma autors 1978. gadā bija tieši Viktors:

„Lai kaut kā definētu mūsu mūziku un stilu, ornaments ir sens, bet reizē mūsdienīgs, tas var būt visāds – visādās krāsās un musturos. Un no Ogres kultūras nama mums bija balti mēteļi ar melniem ornamentiem, varbūt arī tas uzveda uz šī ceļa.”