1954. gadā, pirms apaļiem septiņdesmit gadiem darbu sāka Latvijas televīzija, savukārt pirms pusgadsimta 1974. gada 28. janvārī - Latvijas Televīzijā ēterā notika pirmā krāsu televīzijas pārraide. Dzirdot vārdu salikumu - mūzika un televīzija – daudziem popmūzikas cienītājiem noteikti prātā nāk žurnālists Aldis Ermanbriku, kura vadītā pārraide „Varavīksne” bija viens no mīļākajiem raidījumiem visiem, kas klausījās mūziku pagājušā gadsimta septiņdesmitajos un astoņdesmitajos. No radio uz televīziju „Varavīksne” pārcēlās 70. gadu sākumā, savukārt par Alda pirmo darbavietu 1964. gadā kļuva Latvijas radio. Kopš bērnības Ermanbriks pats muzicēja, spēlēja klarneti, saksofonu, to darīja ne tikai brāļu Kokaru vadītajā Studentu orķestrī, bet arī pirms 50 gadiem dibinātajā ansamblī „Selga”.

„Sāku strādāt radio jau kā žurnālistikas students pēdējās ziņās. Tad jau ar norīkojumu nonācu Latvijas radio mūzikas raidījumu redakcijā par literāro redaktoru. Tas bija laiks, kad pie mikrofona paši netikām, bet literāri sagatavotus tekstus bija jādod diktoriem.”

A.Ermanbriks strādāja arī kā mūzikas redaktors, gatavoja programmas, viņa kolēģis bija Ivars Mazurs. Bija jākārto dziesmas rīta un pusdienas pārtraukuma koncertiem, arvien vairāk viņi uzdrošinājās iekļaut arī ārzemju dziedātājus.

Pirmoreiz  Alda Ermanbrika vārds latviešu presē minēts 1957. gadā, kad rakstīts par Dundagas estrādes orķestri, kurā Aldis spēlē klarneti un saksofonu, orķestri diriģēja Rūdolfs Ermanbriks:

„Tas ir mans tēvs. Tas bija skolnieku orķestris, spēlējām balles, braucām uz kolhoziem, svinga laika orķestris. Tēvs bija kordiriģents, vienu laiku skolas direktors, viņam bija kori, un tolaik katrā balsī pa diviem vīriem sanāca. Viņš arī Mazirbē bija skolas direktors.”

Aldis Ermanbriks šogad 10. oktobrī atzīmēs nozīmīgo 85. jubileju, viņš atceras gan kara gadus, gan grūto pēckara laiku, kad radioaparāti bija grūti pieejami. Zēniem nebija daudz interešu – sports vai mūzika, viņš izvēlējās otro. Latvijas universitātes Filoloģijas fakultātē līdztekus žurnālistikai Ermanbriks apguva otru specialitāti – klarneti, līdz ar to arī mūzikas vēsturi, teoriju, obligātās klavieres, pat diriģēšanu, tika sagatavots mūzikas skolotāja darbam.

„Spēlēju balles skolotāju namā ar ansambli, kurā dziedāja Bruno Oja, kopā ar slaveniem mūziķiem – Jāni Zirni, Aivaru Krūmiņu. Muzicēju Kokaru vadītajā studentu orķestrī, kur dalībnieki bija no Lauksaimniecības akadēmijas, Politehniskā institūta.”

Aldis sacerēja ievadtekstus koncertiem, veidoja muzikālo „Dzirksteli” reizi nedēļā, arī ciklu „Ciemos pie komponistiem”, kas par godu 1970. Gada Sieviešu dienai ciemojās pie komponistes Elgas Igenbergas. Tas bija laiks, kad radiodarbinieki saņēma daudz vēstuļu, arī ar pretenzijām, piemēram, pēc Ģederta Ramana dziesmas „Man šodien 18 gadu” atskaņojuma.

„Kā tad tā? Jaunā paaudze neizrādīs cieņu vecākiem” – nāca tādas vēstules. Bija raidījums, dabūju Swingle Singers plates ar Mocarta, Bēthovena skaņdarbu vokālajām interpretācijām. Un atrakstīja Anna Sakse – kā tā drīkst? Varbūt Mocarts nevar mierīgi kapā gulēt. Tad uzņēmos atbildību un uz rakstāmmašīnas uzrakstīju, ka akadēmiskajā mūzikā šādi pārlikumi eksistē. Rakstīt nedrīkstēju šādai personībai, bet toreiz neiedevu vēstuli galvenajam redaktoram.”

Radio „Varavīksne” bija apmēram no 1969. gada – autors aicināja rakstīt, kā patīk šī dziesma, tad to varēja atkārtot. 1974. gadā Ermanbrikam piedāvāja šādu pārraidi veidot televīzijā:

„Īverta laikā mani aizliedza, pēc tam „Varavīksni” atjaunoju jau kā televīzijas štata darbinieks. Programmu rādīja līdz 1989. gadam, un par to varētu stāstīt veselu raidījumu. Latvijas televīzija bija vienīgā Padomju savienībā, kas rādīja ārzemju videoklipus, nekur citur to neuzdrošinājās. Man bija Igaunijā draugi pa līvu līniju, esmu pa pusei līvs, biju Līvu savienības priekšnieks 14 gadus, aizvedu videolentes ruļļus, un man tur pa naktīm sakopēja ārzemju satelītu programmas.”   

Nozīmīgs daba periods saistīts ar Vissavienības skaņuplašu fabrikas „Melodija” Rīgas ierakstu studiju, kur A. Ermanbriks bija studijas vecākais redaktors (1971 – 1975), vēlāk Rīgas skaņuplašu fabrikas direktora vietnieks (1987 – 1992). 1991. gadā fabrika „Melodija” pārtapa par „RiToni”, vēlāk studija atdalījās, kopš 1998. gada Reformātu baznīcas telpās turpina darbu kā privātuzņēmums Rīgas Skaņu Ierakstu Studija - Aldis ir viens no valdes locekļiem.  

2009. gadā Aldis Ermanbriks saņēma Latvijas mūzikas ierakstu Gada balvu par savu mūža ieguldījumu Latvijas mūzikas industrijā.