Kārlis Ārgalis-Straumēns nevēlas sevi saukt par šlāgerdziedoni, jo viņa repertuārs ir ļoti plašs. 65. jubileju dziedātājs atzīmēs ar koncertu savā svētku dienā 17. jūlijā Bišumuižā, un programmu Kārlis sāks ar Emīla Dārziņa dziesmu „Aizver actiņas un smaidi”, jo ir skolojies par vokālistu mediņskolā. To pabeigt gan neizdevās, toties kabatā ir Kultūras darbinieku tehnikuma diploms. Arī bez izglītības papīra dziedātājs pēdējos gados aktīvi ir filmējies un kā ielu muzikants regulāri sastopams Jūrmalā.

„Kad mācījos mediņos, gribēju kļūt par operdziedātāju, biju vienā kursā ar Nauri Puntuli, citiem pazīstamiem māksliniekiem. Es tā gribēju dziedāt klasiski…”

Kaut gan šur tur Kārlis sevi pieteicis kā latgalieti, viņš ir dzimis un audzis Rīgā, toties visas vasaras pavadīja Latgalē, kur apguva valodu un izdoti kopā 7 diski ar latgaliešu dziesmām. Ārgalis mācījās Rīgas 77. vidusskolā, kur darbojās ansamblis „Cantus”, kurā darbojās arī Āris Ziemelis, ar kuru turpmāk Kārļa ceļi it bieži krustojušies.

„Tas bija 1975. gadā, tad nu par sevi rakstu, ka uz skatuves esmu jau 50 gadu. Pēc tam mani aizveda uz kori „Rīga” pie Jāņa Dūmiņa VEF kultūras pilī, tad pie Ērika Vegnera dziedāju „Vefiešu balsīs”. Tad paņēma armijā, kaut bija sarunāts, ka tikšu „Zvaigznītē”, bet nekā – aizsūtīja etapā uz Kazahstānu.”

Pēc vidusskolas apgūta kinomehāniķa specialitāte. Divi gadi aizritēja dienestā, kur bija arī ansamblis, bet termiņa beigās sākās karš Afganistānā. Gandrīz aizmirsis latviešu valodu Ārgalis atgriezās, nolēmis skoloties par dziedātāju. Armijā gan viņš saņēma preses izdevumus no dzimtenes, laikrakstā „Dzimtenes balss” atrada arī Augusta Smagara dzejoli „Pie ezeriem ziliem”, ar kuru sacerēja dziesmu. Tā 1991. gadā tika ieskaņota radio studijā, kad bija izturējusi konkursu dziesmu „tirdziņā”. Toreiz to iedziedāja Viktors Lapčenoks, pēc tam Kārlis pats, kuram šī nebija pirmā pieredze muzicēt kopā ar bigbendu!

„Kā man gribējās dziedāt – tas man ir sirds aicinājums kopš bērnības! Gribēju tikt tālāk par pašdarbību, aizgāju mācīties pie Maigas Grietēnas. Naudiņas man nebija, toties es viņai nokrāsoju garāžu. Bet mediņos man nelaimējās ar pedagogu, trāpījās tāds Siņica.”

Kārlis Ārgalis sāka dziedāt Jelgavas bigbendā „Gamma”, pēc tam kļuva par Siguldas bigbenda solistu, ar to divreiz piedalījās festivālā „Gaujas atbalss”, kur kļuva par laureātu. Viņa kontā arī darbs Ivara Krauča vadītajā ansamblī „Harmonija”, Rīgas estrādes koncertapvienībā, pat Jāņa Griķa vadītajā ansamblī „Spogulis” Bauskas rajona Ļeņina kolhozā, taču pašam nekad nav bijis uzņēmības izveidot savu grupu.

„Jau septiņus gadus dziedu Jūrmalā, Jomas ielā. Un par mani Kultūras akadēmijas studenti nesen uzņēma filmu, kuru 17. jūlijā varēs noskatīties manā jubilejas koncertā.”

Kārlis pēc kāzām pieņēma sievas uzvārdu, kļūdams par Ārgali-Straumēnu un kā skatuves vārdu to saglabājis arī pēc šķiršanās. Apguvis masu pasākumu režiju, deviņdesmitajos Tirzā un Lejasciemā viņš rīkoja festivālu „Gaujas laivinieks”, arī alus svētkus Cēsīs, kādu laiku dziedātājs vadījis arī ansambli Neredzīgo biedrībā Strazdumuižā. Mūzika bija un palika galvenā nodarbe arī šajā gadsimtā, kad strādāts dažādos amatos, lielākoties par sargu, arī pārdevēju un dežurantu, līdztekus nemitīgi veidojot repertuāru, arī komponējot. Kārlis Ārgalis-Straumēns ir vairāk nekā 100 dziesmu autors, viņam dziesmas sacerēja Jānis Sildegs, Uldis Stabulnieks, Jānis Griķis, Grigorijs Zilbers, dziedāti Imanta Ozola un Margoņa Niedrīša skaņdarbi, nemaz nerunājot par populārām dziesmām ne tikai latviešu, bet vēl padsmit dažādās valodās. Dziedātājs nav saskaitījis arī savus soloalbumus, kurus izdod vai katru gadu, bija arī periods, kad Kārli iesauca par Hercogu un tapa šīs sērijas ieraksti. Par godu apaļajai jubilejai dziedonis atkal pabijis ierakstu studijā pie senā drauga Harija Užana un atkal nāks klajā disks, kurā tiks atdzīvināta, piemēram, Raimonda Paula 70. gadu dziesma „Jaunības balss” – tāds būs arī jaunā diska nosaukums.

Līdztekus mūzikai pēdējos gados Kārlis aktīvi filmējas, viņš redzams apmēram 40 kinolentēs, to vidū ievērojamo filmu „Marijas klusums”, „Janvāris”, „Pastkarte no Romas”, „Zeme, kas dzied” un citu epizodēs. Savulaik pats darbojies VEF k/p kinoamatieru studijā, veidojis filmas par mūzikas notikumiem:

„Mans pirmais iedvesmas avots bija Ēriks Kamarūts, kura sieva bija mana klases audzinātāja. Es braucu līdzi ansamblim „Sono” un uzņēmu par Ēriku filmu.”

Vēl viena filma veltīta Nora Bumbierei, ar kuru Kārlis iepazinās jau Vegnera vadītā ansamblī „Drīz”, abi dziedāja duetā grupas „Sandra un Harijs” sastāvā. Tieši ar Sandru Ozolīti kopā ieskaņotā „Dziesma Dievmātei” kļuva par Ārgaļa-Straumēna augstāko sasniegumu latviešu populārās mūzikas vēsturē, sasniedzot 2. vietu aptaujā „Pie vecā ratiņa” 1992. gadā.

Deviņdesmitajos Kārlis draudzējās un uzstājās ar kapelu „Jūlijs”, attīstīja savu latgaliešu repertuāru, kas iemūžināts albumos „Latgaliešu dziesmas”, „Latgaliešu danči” u.c.

„Tagad man ir iesauka Papa Karlo. Un varu dziedāt piecas stundas no vietas, jo balss treniņš ir kolosāls.”