Šoreiz ciklā "Nošu atslēga" iespējams ielūkoties rokoperas "Sfinksa" uzveduma tapšanas procesā. Jaunais Jāņa Lūsēna un Māras Zālītes kopdarba iestudējums pie skatītājiem un klausītājiem dosies 22.februārī, un Daiga Mazvērsīte devās uz mūzikas un drāmas telpu "Oratorio", kur režisores Rēzijas Kalniņas vadībā notiek mēģinājumi. Te nu jāatgādina, ka pirmais "Sfinksas" iestudējums tapa Nacionālajā teātrī 2001. gadā un kļuva par lielu un nozīmīgu notikumu. Toreiz režisors Edmunds Freibergs darbībai lika ritēt cirkā, kur savulaik strādājis gaišreģis Eižens Finks – rokoperas galvenais varonis. Vārdu spēle – Finks un Sfinksa - skaidrojama ar libreta autores Māras Zālītes ideju par neatbildamo jautājumu klātbūtni ikviena cilvēka dzīvē, un pat ja Eižens Finks spēja pareģot nākotni, tad viņa sarežģītais dzīves stāsts apliecināja, cik grūti ir būt neparastu spēju īpašniekam.

Neparasti talantīgs bija arī Finka lomas pirmais atveidotājs, aktieris Ivars Stonins, un tas pats sakāms arī par tagadējās izrādes Finku – Maksimu Buselu. Līdzīgi kā pirms vairāk nekā divdesmit gadiem rokoperā "Sfinksa" piedalījās teju visa Nacionālā teātra trupa, arī tagad iesaistīts plašs dalībnieku klāsts - Beāte Zviedre, Anmary, Antra Stafecka, Elīna Bojarkina, Emīls Kivlenieks, Atis Zviedris, Elizabete Zagorska, Edvards Grieze, Emīls Gilučs, Toms Kalderauskis un citi, dziedot dzīvās mūzikas pavadībā – to atskaņos instrumentālā grupa paša komponista Jāņa Lūsēna vadībā, un simfoniskus aranžējumus vairākiem numuriem veidojis komponista dēls, arīdzan Jānis Lūsēns

Rokopera «Sfinksa» šī gadsimta sākumā dāvāja vairākas spožas teātra virsotnes, sākot Ivara Stonina tēlojumu Eižena Finka lomā, kas iezēmēja aktiera karjeras kulmināciju, kā arī ļoti emocionālu Ditas Lūriņas spēli Finka sievas Annas lomā, par ko tika saņemta Spēlmaņu nakts balva kategorijā Gada labākie jaunie skatuves mākslinieki. 2020. gadā Lielajai mūzikas balvai analogā kategorijā bija nominēta dziedātāja Beāte Zviedre, kura tēlo Annu jaunajā rokoperas izrādē. Beātei Zviedrei šī nav pirmā sadarbība ar režisori Rēziju Kalniņu – iepriekš kopā strādāts, iestudējot Leonarda Bernstaina Mesu un rokoperu „Lāčplēsis”, un dziedātāja ir priecīga apgūt arvien jaunas aktiermeistarības nianses:

"Mūsu iestudējumā Anna ir Finka sieva, bet necentāmies panākt reālu šīs sievietes, būtnes atveidojumu, tas vairāk ir simbols. Protams, te ir reāli fakti par to, kā viņi satikās un kā viņi izšķīrās, viņiem bija divi bērni, pēc laika viņi atkal satikās. Neesmu droša, ka dzīvē viss bija tik rožaini kā izrādē, bet bez mīlestības līnijas Finks nebūtu tāds, kāds bija."

Fragmenti no Jāņa Lūsēna un Māras Zālītes kopdarba ik pa laikam skanējuši koncertos, tāpat nerimst interese par Eižena Finka personību un likteņstāstu – pērnā gada nogalē klajā nāca kārtējais gaišreģim veltītā grāmata Finks un sargeņģelis. Zibsnis. Savu enerģiju viņš uzlādēja pilnmēness naktīs, un Eižens Finks esot paredzējis ne tikai Latvijas okupāciju un valstiskās neatkarības atjaunošanu, Latvijas "preses karalienes" Emīlijas Benjamiņas traģisko nāvi, bet arī pats savu aiziešanu mūžībā. Emīliju Benjamiņu Stafecka rokoperas Sfinksa jauniestudējumā atveido dziedātāja Antra Stafecka:

"Tas man bija liels izaicinājums, kad man piedāvāja izlasīt libertu, kas ir bijuši šie cilvēki, un sākumā bija mazliet bail. Bet, sākot strādāt, kļuva mierīgāk ap sirdi, jo netiek izspēlēts tas, ka šis cilvēks ir bravūrīgs, bet runa ir par iekšējo dvēseles pasauli. Bet nomirt … šādu darbību man līdz šim nekad nav nācies darīt. Jāņa Lūsēna melodiju pasaule ir ļoti dziļa un ļoti tuva. Viņa dziesmas iesakņojas pēc pirmās noklausīšanās, tāpēc man ir liels prieks piedalīties." 

Par Ivara Stonina aizstājēju Nacionālā teātra uzvedumā kļuva Ainārs Ančevskis, kura Eižens Finks varbūt bija romantiskāks, taču ne mazāk veiksmīgs gaišreģa tēlā. Arī jauniestudējumā Sfinksa ir divi Finki – viens no viņiem Emīls Kivlenieks:

"Savā ceļā esmu paguvis apgūt aktiera profesiju Kultūras akadēmijā, tad kā jauns aktierītis lēcu iekšā Mūzikas akadēmijā, kur veiksmīgi mācījos četrus gadus akadēmiskās dziedāšanas bakalauru programmā. Lielākoties esmu piedalījies operešu iestudējumos, tagad esmu ārkārtīgi priecīgs par Finka lomu, tā ir mana kā aktiera un dziedātāja lielākā virsotne.

Man gan pašam no ezoteriskām lietām ir nedaudz bail, tāpēc uzskatu, ka Finks bija ļoti drosmīgs cilvēks. Viņš ir čigāns, un, strādājot pie tēla, skatījos daudz dokumentālo filmu par čigāniem, lai pieietu viņam no šīs puses. Būdams ļoti cilvēcisks, viņš bija gatavs ieskatīties tajā pasaulē, kurā citiem ir bail skatīties."

Savā libretā Māra Zālīte līdzīgi kā rokoperā "Kaupēn, mans mīļais" balstījās 20. un 30. gadu Latvijas preses izdevumu ziņās, kas atspoguļoja Eižena Finka gaitas, un tajās, protams, netrūka izpušķojumu, fantāziju, taču darbība balstīta uz patiesiem notikumiem un tajā iesaistītas reālas personas - Finka sieva Anna, viņa īslaicīgā aizraušanās Alise, kā arī laupītāja un slepkavas Anša Kaupēna līgava Vallija. Rokoepras Sfinksa jaunajā uzvedumā Vallijas lomu atveido Latvijas Leļļu teātra aktrise Elīna Bojarkina, un arī viņa pirmoreiz stādās priekšā Latvijas radio 2 klausītājiem kā dziedošā aktrise:

"Mēs darbojamies visi ansamblī ar Finku, un tā ir brīnišķīha  iespēja ne tikai iznākt uz sava solonumura dažām minūtēm, bet būt visu laiku iekšā, darboties visā, kas notiek apkārt. Tieši masu ainas, koris ir tas, kas iedod to lielo spēku. Man vispār viss pēdējais gads ir pilns jaunām pieredzēm, jaunām iespējām, piemēram, pirmoreiz iedziedāju studijā dziesmu no mūzikla „Zum Zum”. Bet, kas attiecas uz pareģošanu, tad man liekas, katram ir daudzi ceļi, pašam jāsajūt, kurš ir īstais."

Protams, vārds tiek dots rokoperas producentam, muzikālā teātra jomā pieredzējušajam Aigaram Dinsbergam:

"Protams, būs cilvēki, kas salīdzinās, bet nedomāju, ka gribam sacensties. Režisores Rēzijas Kalniņas ideja ir spoža, un vilsies tie, kas domā, ka šis būs pakaļdarinājums Nacionālā teātra izrādei, kurā Finku spīdoši atveidoja Ivars Stonins. Mēs esam libretu izcēluši ārpus laika, ārpus telpas, jo darbā risinātā tēma un problemātika joprojām ir aktuāla, varbūt pat aktuālāka nekā 21. gadsimta sākumā.

Ar Jāni Lūsēnu esam reanimējuši vairākus viņa ģeniālos uzvedumus, bet iepriekš par Sfinksu viņš teica: „Mums nav galvenā varoņa”. Tad man radās ideja par Maksimu Buselu galvenajā lomā, visi piekrita, ka tā ir ģeniāla. Maksims ir veiksmes atslēga, mums jau ir izsludinātas 23 izrādes. Protams, pats mūzikas autors būs pie taustiņinstrumentiem.”

Savulaik teātra kritiķi pārmeta autoriem, ka rokoperā „Sfinksa” ir par maz hitu, taču laika pārbaudi izturējušas vairākas dziesmas, sākot ar par klasiku kļuvušo – „Nē, manis nav”, kas piedzīvojusi vairākus pārskaņojumus un turpinot ar Alises tango, duetu „Kas ir tur aiz loga”, valsi „Dejo jel lēnāk”, kurus dzirdējāt raidījumā, bet nu laiks sarunai ar jauniestudējuma galveno varoni Eiženu Finku – Mihaila Čehova teātra aktieri Maksimu Buselu…

„Pirms manas galvenās izglītības kultūras akadēmijā kā aktierim pabeidzu privāto mūzikas koledžu Kadans kā pianists un koridirģents. Desmit gadus dziedāju Rīgas korī „Accolada” Rīgas skolēnu pilī, kur Lieldienās un Ziemassvētkos dziedājām lūgšanas veselu nakti. Dziedāju nevis ticības un Dieva dēļ, bet mūzikas dēļ. Tāpēc dažreiz nožēloju savu profesiju, jo dramatiskais aktieris ir atkarīgs no valodas, jo esksistē mūžīgas un pasaulīgas valodas kā glezniecība, mūzika un deja.”

Maksims Busels arī pats komponē, dzied, spēlē klavieres, ieskaņo savu mūziku, tiesa, pagaidām to nedara latviešu valodā. Latviešu publika aktieri, protams, iemīļoja, pateicoties šovam „Dejo ar zvaigzni”, un Maksimu ļoti slavē komponists un pianists Uldis Marhilēvičs, ar kuru Busels sadarbojas izrādē „Leģenda par pianistu”. Katru gadu viņš sniedz savus džeza koncertus, kas šogad notiks kādā muižā maija beigās.

„Dziesmu man ir ļoti daudz, balādes, jo esmu aktieris, un tām nav vienkārša forma – pants un piedziedājums. Ir arī popmūzikai tuvākas dziesmas, bet lielākā daļa nav domāta lielākai auditorijai. Tāpēc savus koncertus saucu – „koncertiņi” klausītājiem, kuriem patīk dziesmas kā stāsti, ar vairākām muzikālām tēmām. Pats rakstu arī vārdus, bet, kopš sākās karš Ukrainā, es vairs nerakstu krievu valodā, tikai mūziku, kuru nevajag tulkot. Mūzika man ir kā meditācija…”