Februārī pie klausītājiem un skatītājiem dodas divi ievērojamu dzejnieku jubilejām veltīti koncertuzvedumi: „Es aiziet nevaru”, atspoguļojot Vizmas Belševicas dzeju mūzikā, un Alfreda Krūkļa daiļradei veltīta koncertizrāde „Sens tik sens ir tas stāsts”. Abos klātesoša būs Raimonda Paula mūzika, tomēr, ja Krūkļa gadījumā bija jāraksta vārdi jau gatavām melodijām, tad Belševicas dzeja bija iedvesmas avots. Tā kļuva par pamatu daudzu skaņražu dziesmām, no kurām laikam slavenākā ir Imanta Kalniņa „Dziesma dūdieviņam” – arī tā skanēs koncertā, no kuriem pirmais gaidāms 20. februārī.

„Ir ļoti nozīmīgi, ka Maestro, tik gudrs būdams, ir izcēlis Vizmas Belševicas dzeju ar savām skaistajām melodijām – viņš vienmēr mācējis pamanīt talantu. Belševicai tas toreiz bija ļoti nozīmīgs brīdis, jo piecus gadus viņas darbus neiespieda, līdz Raimonds Pauls uzrakstīja „Es aiziet nevaru”. Dziesma uzvarēja „Mikrofona ‘79” dziesmu aptaujā, dzejniecei šis bija ļoti nozīmīgs brīdis,”

uzsvēra „Es aiziet nevaru” uzveduma režisore Laila Ilze Purmaliete. Tajā Vizmas tēlā iejutīsies aktrise Līga Zeļģe, kas gan lielākoties runās dzeju, dzejnieces atmiņas, dziedās tikai vienu dziesmu:

„Lai man piedod Raimonds Pauls, bet mūsu izrādes centrā ir Vizma kā dzejniece, kā personība,  kā sieviete, un, klausīties, kā Ieva Sutugova dzied par dūdieviņu, tas ir kaut kas pārpasaulīgs.”

Pirmā izrāde notiks 20. februārī Alūksnē, savukārt jau 9. februārī Rīgā, VEF kultūras pilī publika pirmoreiz baudīs Valda Pavlovska režisēto, Alfreda Krūkļa 105. jubilejai veltīto dzejas un mūzikas izrādi „Sens tik sens ir tas stāsts”.  Dzeju runās, arī dziesmas dziedās Dita Lūriņa un Gundars Grasbergs, un režisoram nav ko piemetināt, par šo dziesmu panākumiem aptaujās, jo Krūkļa un Paula sadarbība sākās jau piecdesmitajos:

„Es šo seno stāstu tinu, sākot ar laiku, kad še pat, radio ēkā vai Doma laukumā, viņi satikās un iepazinās – tiešām sens stāsts, kas sākās pirms vairāk nekā sešdesmit gadiem.”

Tolaik jaunais pianists Raimonds Pauls sacerēja tikai melodijas, kuras tolaik jau populārais, sieviešu aplidotais dzejnieks Alfreds Krūklis, radiofona Literāri dramatisko raidījumu redakcijas darbinieks, apveltīja ar tēlainiem vārdiem. Lielākoties tie tapa pēc paša iedvesmas, tā uzplauka mūžsārtā „Mežrozīte”, Latviju saviļņoja „Baltijas jūra”, uzziedēja „Zilie lini”, iegulstot latviešu estrādes žanra klasikas plauktā.

„Un tad ienāk Pauls pie Krūkļa un saka – tu zini, mums nepieņēma dziesmu „Kādēļ mums dziedāt svešu dziesmu”, tev jāuzraksta citi vārdi. Un Krūklis uzrakstīja citus vārdus, bērnībā man šķita, ka „Mežābele” ir brīnišķīga dziesma, bet lielākoties dziesmas mēs ar konkrētiem notikumiem Krūkļa dzīvē nesaistīsim. Arī „Mežrozīte” arī ir dziesma par mājām… Mazliet naivuma, mazliet saldmes. Imants Ziedonis pat izdomāja terminu „krūklisms”, raksturojot sajūtu par šī dzejnieka daiļradi, kur dominē trīs lietas – mājas, dzimtene un sieviete.”

Mežābele, kas atainota dziesmā, patiesi joprojām aug vietā, kur Krapē reiz atradās Alfreda Krūkļa dzimto māju vieta, savukārt Vizma Belševicas bērnība attēlota filmā „Bille”. Sāpīgas noskaņas caurvij viņas daiļradi, daudzas no dziesmām piemirstas kā „Jumītis” vai „Čakārnītis”, reti skan „Kliedz mana tauta”, ko komponējis Niks Matvejevs.

„Belševicai kā dzejniecei bija ļoti plašs skats, izceļot vispārcilvēciskas vērtības savā daiļradē, par ko viņa nominēta Nobela prēmijai. Studējot viņas dzeju un dienasgrāmatas, redzams, cik šis bija liels un staniols cilvēks ar dzīves gudrību – Līga Zeļģe runās viņas tekstiem un šī būs iespēja cilvēkiem zālē satikt un iepazīt pašu dzejnieci,”

atklāja Laila Ilze Purmaliete, kas pati komponējusi vairākus Belševicas dzejoļus un tos arī izpildīs koncertā. Tajā dažādu autoru dziesmas dziedās Ieva Sutugova, Artūrs Biķernieks, Kaspars Markševics, pavadījumu atskaņos mūziķu grupa Anatolika Livčas vadībā. Būtiski, ka koncertos piedalīsies to pilsētu kori, kurās līdz pat rudenim būs iespēja baudīt koncertizrādi „Es aiziet nevaru”.

„Notis visi ir saņēmuši un jau iestudē, visiem patīk un mīļas ir šīs dziesmas. Daudzās prasās tautas balss, ka tauta dzied.”

Koris – Rīgas Doma kora skolas gospeļkoris – dziedās arī uzvedumā „Sens tik sens ir tas stāsts”. Tā muzikālais vadītājs, pianists Matīss Žilinskis atklāja, ka viņam Maestro mūzika ir ļoti tuva un mīļa, līdz ar to atskaņojamās dziesmas viņam nebija nekas jauns.

„Maģiskākais šiem skaņdarbiem ir tas, ka nevar atcerēties, kur un kad tie ir dzirdēti, šīs dziesmas vienkārši ir latvieša kodā. Līdz ar to strādāt ar šo repertuāru ir ļoti patīkami.”

Kopā ar M. Žilinskis klasiskā džeza trio sastāvā muzicēs Artis Orubs pie bungām un leģendārais Latvijas džeza kontrabasists Andris Grunte. Jaunas krāsas aranžējumiem piešķirs arī Rīgas Gospeļkoris. „Mūzika pilna melodiskām iespēlēm, kuras savulaik iespēlēja stīgu instrumenti, tā radās partijas Rīgas Doma kora skolas gospeļkorim, šis un tas, protams, izveidots džeziskāks.”

Režisors V. Pavlovskis uzslavē, ar kādu svaigumu jaunās paaudzes mūziķi un dziedātāji uztver šīs pirms daudziem gadudesmitiem dzimušās dziesmas, kura vairākām paaudzēm jau ir asinīs.

„Lūdzu viņiem precīzi iemācīties vārdus, jo klausītāji šo repertuāru zina un kļūdas nepiedos.”

Aktrise Līga Zeļģe uzsvēra, ka līdzīgi Krūklim, arī Belševicas dzejā netrūkst humora un ironijas, ne velti pie viņas savulaik nāca ciemoties aroda brāļi, tā laika radošā inteliģence.
„Ceru, ka mums koncertā izdosies parādīt arī viņas ironisko skatu uz traģiskiem procesiem, ka tas viss nav tik smagi, ka jāmirst nost.”

Mūžs, tā jēga, saturs, gandarījums ir būtiska tēma Vizmas Belševicas daiļradē, kuru vainago Raimonda Paula dziesma „Kamolā tinēja” – vēl viena „Mikrofona” aptaujas uzvarētāja. Tās koncertvariants Lailas Ilzes Purmalietes priekšnesumā, kā arī Zeļģes runātā dzeja skan raidījumā, uzsverot, ka abas koncertizrādes būs lieliska iespēja arvien vairāk klausītājiem atcerēties vai iepazīt šīs unikālās personības, ar kurām var lepoties latviešu tauta!