Blūzmenis  Ainars Pūpols šogad atzīmē 50 skatuves gadu jubileju, jo ar ģitāru „uz tu” viņš ir jau kopš 14 gadu vecuma. Ainara muzikālā daiļrade iemūžināta četros ierakstu albumos:  „Runaway wolf”  (1998 Dānijā), „Zāļu ielas blūzs” (2002), „Kabatā man blūzs” (2007, ar grupu „pBlues”) un „Astronauti un kabataszagļi”  (2020). Pašlaik tiek strādāts pie jauna mūzikas materiāla kārtējam albumam, tomēr visdabiskāk Pūpola priekšnesums izklausās tieši koncertos – dzīvajā! To gan nav tik daudz, cik gribētos, tomēr liepājnieks turpina kopt blūza žanru, sacerot mūziku dzimtajā – latviešu valodā!

Liepājā Ainars Pūpols nonāca 1980. gadā, kad iestājās šīs pilsētas Pedagoģiskajā institūtā, kur pabeidza pamatizglītības skolotāju nodaļu, un pedagoģiskajam darbam veltīts liels darba mūža nogrieznis, vispirms no 1984. līdz 1994. gadam, tad pēc pārtraukuma – sākot ar  2016. gadu, kad mūziķis strādāja Liepājas speciālajā skolā,  Liepājas internātskolā, tad Grobiņas vidusskolā. Tas šķiet dabiski, ja ņem vērā, ka Pūpolam pašam ir četri bērni, taču viņa sacerētās dziesmas lielākoties adresētas pieaugušajiem, ja jau tajās viņš dzied par kaislībām, romantiku, sieviešu krūtīm, reibinošiem dzērieniem, reizēm arī par nogurumu un vientulību, kā jau īstam blūzmenim pieklājas.

Tukumā 1961. gada 25. decembrī dzimušais Pūpols ir Ainars ar īso „a”, un jau Tukuma 2. vidusskolā ar skolasbiedriem nodibināja ansamblīti:

„Stiepām ar draugu lielos radio uz mēģinājumiem, slēdzām klāt savas pirmās ģitāras ar skaņu noņēmējiem, kurus plēsām nost telefona būdiņās. Spēlējām pirmās balles. Pirmais skaļrunis, pa kuru zālē skanēja mana balss, bija alumīnija rupors. Skaņa noteikti bija stipri interesanta.”

Jau septiņdesmito gadu vidū Ainars ar grupu spēlēja pirmajās kāzās. Viņa tēvs un mamma dziedājuši koros, dejojuši tautasdejas, viesībās tika daudz dziedāts, un vēlmi – dziedot pie galda, veidot kompāniju – mantojis dēls. Pateicoties šai tradīcijai, Ainaram galvā palikušas visas latvieši mūžzaļās ziņģes, kuras viņš licis lietā, vairāku gadudesmitu laikā uzstājoties ballītēs, arī kāzās:

„Vēl tagad varētu nodziedāt desmit vai divpadsmit stundu bez pārtraukuma. Varētu būt nospēlējis kādas divsimts kāzas dzīvē, bet pēdējā laikā kāzu kļūst arvien mazāk. Pērn biju spēlēt tikai trīs.”

Tomēr pēc aicinājuma un izteiksmes veida Ainars Pūpols ir blūzmenis – sacer melodijas, to vārdus, varētu teikt – dzeju. Pusaudža gados gan vēl nebija nobriedis sapnis – kļūt mūziķim, jo viņš bija ļoti aktīvs un veiksmīgs sportists. Taču pagrieziens bija 1979. gada TV jauno talantu konkurss „Ko tu proti?”, kurā Tukuma ansamblis uzvarēja savā grupā ar Ainara dziesmu „Bērnība”.

„Manu dziesmu toreiz ierakstīja Jānis Blūms. Pērn grupai palika 45 gadi, un ar vienu mēģinājumu ar veco sastāvu varējām nospēlēt sešas dziesmas, un viss sanāca!”
Pūpola pirmais instruments gan bija basģitāra – brālēna ģitārai tika uzliktas četras stīgas. Tukuma kultūras namā tolaik gan darbojās ansamblis Viļņa Šmīdberga vadībā, Ainars gāja ģitāristu kursos pie Ivara Baltruna, bet reizēm viņu aizvietoja Mārtiņš Brauns, kas arī iesēja auglīgo blūza sēklu:

„Mārtiņš iemācīja blūza gammas, teica, ka blūzs ir saknes. Man ļoti patika viņa blūza programmas, un radās doma, ka vajadzīgs latviešu blūzs – tā kļuva par mana mūža cīņu.”

Protams, Ainars Pūpols var spēlēt klasisko blūzu, tomēr organiska viņam ir pašizteiksme latviešu valodā. Vēlme muzicēt, radīt mūziku aizveda uz Liepāju, kur plauka un zēla grupas „Credo”, „Līvi”  un citas. Vienlaikus viņš iestājās Pedagoģiskajā institūtā un mūzikas vidusskolā, kā students darbojās ansambļos „Institūts”, „Lapsas”, vēlāk tapa grupa „Sezona”. Deviņdesmitajos Ainars muzicēja „Whiskey Band” ar Jāni Grodumu, lielāko slavu gūstot ar grupu „The Cucumbers” (1993-1995). Ar „gurķiem” 1994. gadā Pūpols uzstājās festivālā „Liepājas dzintars”, kur viņa dziesma „Vasara aiziet” tika atzīta par labāko latviešu originālmūzikas kompozīciju.

„Atmodas laikā gāju skaitīt dzejoļus un dziedāt dziesmas mītiņos, lai tauta mostas. Man tas sirdī vienmēr bijis iekšā, jo vienu vecotēvu man izsūtīja uz Sibīriju, atbraucis redzēja mani tikai pāris dienu, pirms nomira. Otru piesēja pie ratiem padomju vara un aizveda kaut kur nošaut.”

Varbūt arī dzimtas pārdzīvojumi un sāpes atbalsojas Ainara daiļradē. Dziesmu, tostarp teātra mūzikas darbu, būs ap divi simti. Dzejoļi gan nav skaitīti. Tie kopš 20. gs. 80. gadiem viņa regulāri publicēti preses izdevumos, un varbūt kādreiz tiks izdots arī blūzmeņa dzejas krājums, kas jau ir salikts datorā. Tiek visu laiku rakstīti arī jauni.

„Pirmais dzejolis droši vien tapa reizē ar pirmo dziesmu. Četrpadsmit gados biju traki samīlējies, uzrakstīju pirmo dziesmu ar savu tekstu – „Smagās akmens durvis”. Tolaik ļoti daudz lasīju pieaugušo grāmatas.”

Dziesmas top dažādi, gan sākoties ar melodisku frāzi, gan vārdu virkni, un viņa blūzi ir gan skumji, gan ironiski. Ir spēlēts arī uz ielām Londonā, Kopenhāgenā, krodziņos ārzemēs un Latvijā. Liepājā savulaik sarīkots arī Pūpola teātra mūzikas koncerts, Ainars bijis aktieris Leļļu teātrī, tomēr vizītkartē kā pirmo profesiju viņš vienmēr rakstījis  - mūziķis.

„Visos sastāvos man vienmēr uzrakstījies kāds blūzs. Un 2007. gadā izdevu pirmo latviešu oriģinālblūza albumu ar grupu „pBlues”, kuras nosaukums man uztetovēts uz rokas.”

„Pie tevis gribas
Mēmas stīgas,
Sirds aizlūzusi,
Rīklē kalst.
Man pietrūkst
Divas bezgalības
Tavs pieskāriens
Un tava balss.” (1991)